Ekoloģiskā būvniecība aizsākās XX gs. nogalē ASV, kur pēc uzņēmēju iniciatīvas tika uzbūvētas pirmās šāda veida būves. Ar ekoloģisko būvniecību parasti saprot darbošanos, kad visi būvmateriāli tiek ņemti no dabas, ideālā gadījumā - no tuvākās apkārtnes. Kad ēka ir nolietojusies, tā atkal pārvēršas par tīru un viegli sakopjamu vidi. Tas ir būvniecības princips, kad ēka jebkurā stadijā - celtniecības procesā, ekspluatācijas laikā un arī sabrukšanas periodā - ir tuva dabai un gan ekoloģiski tīra, gan estētiska. Ekoloģiskā būvniecība dod iespēju ēkai saglabāt to organisko vidi, kas mīt mums apkārt un kuru iznīcina ķīmija – tiek saglabāts dabīgais līdzsvars un mazināta ēkas slodze uz apkārtējo vidi. Tā ir jauna būvniecības nozare, neņemot vērā to, ka tās pamati meklējami dažādu tautu tradicionālajās būvniecības metodēs.
Ekoloģiskās būvniecības moto ir pēc iespējas lielāks efekts ar iespējami mazāk patērētu resursu, un mazāku ietekmi uz vidi. Kaitīgo izmešu daudzums, siltuma, elektroenerģijas un ūdens patēriņš, atkritumi, notekūdeņu daudzums un attīrīšanas principi, kā arī pats ēkas izskats un funkcionālā piemērotība ikdienas dzīvei ir ekoloģiskuma definīcijas galvenie kritēriji. Un tikai pēc tam šai galvenajai idejai pakārtojami tādi noteikumi kā dabisko materiālu izvēle, ventilācija, iekšējā gaisa klimata organizācija un siltumizolācija, kas katrai pasaules vietai un klimatam ir atšķirīgi.
Parasti ar šo vārdu apzīmē materiālu, kurš ir dabisks vai izgatavots no dabiskām izejvielām. No dabiskiem materiāliem celtā mājā ir patīkami dzīvot, tajā ir labs mikroklimats.
Plašākā nozīmē par ekoloģisku uzskata materiālu:
kas ir piemērots cilvēkam konkrētajā laikā un sezonā;
kas ir piemērots vietējam klimatam;
kas organiski iekļaujas apkārtējā vidē;
kas ir pārstrādājami atkārtotai izmantošanai;
kas ir ilgmūžīgs (tiek taupīti dabas resursi).
Izvēloties būvmateriālus jāatceras, ka mājas būvniecībā un apdarē var tikt izmantots pilnīgi dabisks materiāls, bet, ja tas ir konkrētajai ēkai vai telpai nepiemērots, nepareizi apstrādāts vai iebūvēts, neatbilstoši ekspluatēts, materiāls var radīt neveselīgu, nepatīkamu mikroklimatu.
Jebkurš dabisks izejmateriāls, pirms tas tiek iebūvēts ēkā, piedzīvo pārveidības - tas var būt drupināts, malts, presēts, līmēts, slīpēts, pulēts, papildināts ar kādām citām sastāvdaļām, nosegts vai piesūcināts ar virsmu aizsargājošu pārklājumu.…
