Ekonomikas augsmes tendences Latvijā un pārejas valstīs

Ekonomikas augsme ir katras valsts svarīgākais mērķis, un tās ietekmējošo faktoru apzināšana vienmēr ir bijis ekonomistu aktuālākais uzdevums. Pastāv vairākas vēsturiski izveidojušās skolas, kas pētī cēloņus un apstākļus, kuri bremzē vai veicina ilgtermiņa augsmi.
Pētījumi liecina, ka ilgtermiņa ekonomikas augsme ir atkarīga no ražošanas faktoru pieejamības, to kvalitātes un izlietojuma efektivitātes. Neatkarīgi no valsts attīstības pakāpes, pastāv 4 ražošanas faktori: darbs, kapitāls, tehnoloģijas un dabas resursi.
Nosacīti iespējams izdalīt divus ekonomikas augsmes teorētiskos virzienos, pazīstamus kā „vecā” un „jaunā” augsmes teorija. „Vecā” augsmes teorija balstījās uz pieņēmumu, ka ekonomikas augsme ir atkarīga no kapitāla, darbaspēka un tehnoloģiju komponentēm. Neoklasiskās augsmes teorijas pamatlicējs Roberts Solovs pierādīja, ka apmēram 80% ekonomikas augsmes var izskaidrot ar tehnoloģisko progresu.
Savukārt „jaunās” augsmes teorētiķi runā ne tikai par fizisko kapitālu, bet arī par zināšanām – cilvēkkapitālu, un attīstīto valstu pieredze rāda, ka tieši cilvēkkapitāla uzkrāšana un stimulēšana ir primārais ekonomikas augsmes stimuls, savukārt fiziskā kapitāla loma ir otršķirīga.
Valstu attīstības iespējas ir mainīgas, tāpēc augsmes faktoru analīze ir vienmēr aktuāla. Sevišķi straujas ekonomikas izmaiņas notiek mūsdienās, globalizācijas apstākļos. Latvijā, pielietojot klasiskās augsmes teorijas, jārēķinās arī ar tālākiem augsmes nosacījumiem. Lai gan Latvija ir viena no Eiropas valstīm, kura attīstās visstraujāk, tās IKP uz vienu iedzīvotāju ir viens no zemākajiem kandidātvalstu starpā – 35% no ES vidējā – un tā joprojām nav sasniegusi pirmspārejas izlaides apjomus.…