Galvenā eksistenciālās psihoterapijas būtība – palīdzēt cilvēkam labāk izprast savu dzīvi, savas iespējas un to robežas. Šis terapijas veids neparedz klienta vai tā personības izmaiņas, visa uzmanība tiek veltīta konkrētās dzīves izprašanai, iespējai apzināt kurā brīdī dzīve kļūst par pašapmānu un ilūziju..
Ja nerunājam par filozofijas klasiķiem – eksistenciālistiem – Kirkegoru, Haidegeru, Sartru, tad pirmais, kas mēģināja apvienot filozofiju ar psihiatriju ir Šveices psihiatrs un psihoanalītiķis Ludvigs Binsvangers (30-tie gadi). Viņu var uzskatīt par eksistenciālās terapijas pamatlicēju. Tomēr pirmo īsto eksistenciālās terapijas koncepciju radīja Šveices psihiatrs Medards Boss (40 – 50-tie gadi). Ar eksistenciālisma vārdu saistāms arī visiem zināmais Viktors Frankls un viņa radītā logoterapija.
Eksistenciālā terapija ir viens no dinamiskās psihoterapijas veidiem. Dinamiku nosaka konflikts, kas rodas indivīda konfrontācijā ar 4 esības galējiem posmiem(?) (конечные данности).
Tie ir:
1.Centrālo vietu ieņem nāve (nāves bailes). Centrālais eksistenciālais konflikts – mirstības apzināšanās un vēlme nodzīvot pēc iespējas ilgāk.
2.Brīvība. Ar šo jēdzienu saprotot nevis brīvību pozitīvā nozīmē – rīcības brīvību, bet gan apziņu, ka zem mums nav nekāda balsta, mēs esam it kā virs bezdibeņa...konflikts veidojas starp vajadzību pēc droša pamata , satrukturētības un absolūto tukšuma sajūtu ap mums.
3.Eksistenciālā izolācija. Tā ir apziņa, ka katrs mēs ienākam dzīvē viens, pats par sevi, un tāpat no tās aiziesim, tai pat laikā apzināmies, ka mums ir vajadzīgi kontakti ar citiem, vajadzība pēc sociālās vides, vajadzības pēc piederības.…