Eksistenciālisma iezīmes latviešu literatūrā

Eksistenciālisms ir nozīmīgs 20. gadsimta filozofijas virziens. To nevar atrauti skatīt no pasaules filozofijas tendencēm, tāpēc ieskats dažos eksistenciālisma filozofijas jautājumos un filozofu devumā. Eksistēšanas filozofijas jēdzienu lieto Kirkegors jau 19. gadsimta vidū. Eksistēt, eksistence – pastāvēšana, būšana sevī. Dažkārt tas tiek traktēts kā individuālās brīvības filozofija. Eksistenciālisma uzplaukums ir 2. pasaules kara laiks. Tajā laikā radās divas būtiskas līnijas:
1) opozīcija pozitīvisma ievirzei filozofijā;
2) reakcija 20. gadsimta sociālajiem notikumiem – fašismam, pasaules kariem, sabiedrības attīstībai kopumā. Nozīmīgs darbs ir Martinam Haidegeram „Esamība un ilgums”, kas jau izdots 1927. gadā.
Eksistenciālisms celies no latīņu vārda existentia (eksistence, pastāvēšana). Šīs filozofijas izejas punkts - ,,var nebūt, bet eksistēt”. Eksistenciālisms tiek definēts dažādi – kā modernisma virziens, kas cilvēka negatīvo rīcību un attieksmi pret pasauli pamato ar tās absurdu, izvirzt cilvēka personības absolūtas brīvības un atsvešinātības idejas.*
Eksistenciālisma pamatā ir subjekts, tas kategoriski noliedz objektīvos likumus; jēgu, saturu, būtību neiekārtotajā pasaulē rada cilvēks. Arī otrs eksistenciālisma centrālais princips - ,,brīvības” izpratne - saistīts ar jebkādu morāles normu un likumu noliegumu.
Būtiski:
1. Eksistenciālisms kā virziens nešķir filozofijas un mākslas priekšmetus.
2. Valda uzskats, ka eksistenciālisma idejas labvēlīgi paust romāna formā.
3. Īpatna loma ir attieksmē pret rakstnieka lomu daiļdarba radīšanas procesā. Rakstnieks ir daiļrades vergs.
4. Autors apzinās savu galīgumu (autora nāve).
5. Māksla mākslas pēc.
Eksistenciālisma idejas rada Kirkegors (Dānija) un Nīcše. Tiek apgalvots, ka eksistences centrā ir cilvēka personība. Svarīgi to attīrīt, atbrīvot, atsvešināt no sociālās un dabas pasaules.

…