Dzīvie organismi pastāvīgi mājo apkārtējā vidē un atrodas savstarpējā saistībā ar ārējās vides faktoriem un viens ar otru. Īpaša loma dažādu sugu īpatņu savstarpējās attiecībās ir parazītismam. Parazītisms ir viena no kopdzīves formām, kad viens organisms – parazīts dzīvo uz otra organisma – saimnieka rēķina. Parazītus iedala īstos un neīstos.
Īstie parazīti - tie ir organismi, kuriem parazītiskais dzīves veids ir obligāts izdzīvošanai.
Neīstie parazīti – tie ir organismi, kas spējīgi kādu laiku saglabāt dzīvotspēju, nejauši nonākot citā organismā (piem., istabas mušas kāpuri paliek dzīvi izejot cauri cilvēka kuņģa – zarnu traktam). Parazīti saimnieka organismu izmanto ne tikai uzturam, bet arī kā savu pastāvīgo vai pagaidu dzīves vietu.
Atbilstoši dzīves vietai tos iedala 2 grupās:
1) pagaidu parazītos,
2) pastāvīgos parazītos.
Pagaidu parazīti tikai daļu no savas dzīves pavada uz saimnieka ķermeņa, galvenokārt barošanās laikā. Pie tam barošanās ilgums un saistība ar saimnieku var būt dažāda (piemēram, ērces, odi, moskīti, blusas).
Pastāvīgie parazīti iedalās 2 kategorijās:
1) fakultatīvi pastāvīgos,
2) īstos jeb obligāti pastāvīgos.
Fakultatīvi pastāvīgie parazīti pavada uz sava saimnieka kādu dzīves cikla noteiktu stadiju (kāpura vai imaginālo), bet pārējā laikā dzīvo brīvi.
Obligāti pastāvīgie parazīti nepārtraukti dzīvo saimnieka organismā vai uz tā ķermeņa, piemēram, utis, trihinellas (dzimumnobriedusi stadija parazitē zarnas, kāpura stadija- šķērssvītrotajā muskulatūrā), spalīši, cērmes u.c.
Atkarībā no parazītu lokalizācijas vietas saimnieka organismā, tos iedala ektoparazītos un endoparazītos.
Ektoparazīti (ārpusējie) apdzīvo saimnieka organisma ārējo slāņu – posmkāji – asinssūcēji – ērces un kukaiņi.…
