1. Centrālās bankas notikumu centrā
Centrālas bankas satiek jauno gadsimtu pilnos pašu spēka gados. 1900. gadā šīs iestādes pastāvēja tikai 18 valstīs, tagad to skaits ir izaudzis līdz 172. Arvien lielāks centrālo banku skaits saņem oficiāli nostiprināto neatkarības statusu. To veicamie soļi naudas politikas ietvaros un vadītāju izteicieni pievelk masu mēdiju ciešu uzmanību.
Tieši centrālām bankām pieder galvenais nopelns veiksmīgā cīņā ar inflāciju pēdējos gados, un līdz ar to, apstākļu nodrošināšana ilglaicīgam ekonomiskam pieaugumam.
Šo iestādu efektivitāte ir diezgan augsta – ASV Federālas rezervju sistēmas veicamais operāciju apjoms atvērtajā tirgū nepārsniedz 5 miljardus ASV dolāru gadā, bet tie iespaido vērtspapīru tirgu, kura apjoms ir gandrīz 14 triljoni ASV dolāru. Ekonomisti atzīmē, ka šodien centrālo banku ietekme ir tik liela, ka faktiski tās var izmantot atvērto tirgus operāciju (open market operations) vietā tā saucamās atvērtās mutes operācijas (open mouth operations). Galvenajam baņķierim pietiek tikai paziņot par nepieciešamību paaugstināt vai samazināt procentu likmes, un tirgus visu dara pats, paklausīgi reaģējot pareizajā virzienā.
Zinātniekiem ir kopīgas domas par tādiem jautājumiem kā šā centrālo banku spēka avots attīstītajās valstīs un banku lietoto naudas regulēšanas līdzekļu ietekme uz cenu dinamiku un ekonomisko situāciju kopumā. Šo institūtu vara pamatojas uz to monopolistiskas darbības naudas izveidošanā, tas ir uz unikālas iespējas palielināt vai samazināt naudas bāzi, kura sastāv no skaidras naudas (papīra kupīrām un monētām) un komercbanku obligātām rezervēm centrālajā bankā. Naudas regulēšanas galvenais instruments ir īstermiņa procentu likmju izmaiņas, ko veic centrālas bankas veicot operācijas ar valsts vērtspapīriem atvērtajā tirgū. Diezgan liberāli izskatās pēdējā laikā notiekošā rezervju prasību nomaiņa (līdzekļu noteikta līmeņa uzturēšana komercbanku rezervju kontos centrālajā bankā atkarībā no bankas piesaistīto depozītu lieluma) uz norēķinu prasībām (līdzekļu noteikta līmeņa uzturēšana komercbanku norēķinu kontos centrālajā bankā kopsummas norēķinu veikšanai starpbanku maksājumos). ASV saglabājas rezervju prasības, bet Lielbritānijā, Zviedrijā, Kanādā, Austrālijā un Jaunzēlandē ieviesti obligāti komercbanku norēķinu konti centrālajās bankās. Tomēr šī tendence tikai modificē centrālo banku monopolistisku darbību, nemainot to būtību: šo banku rīcībā ir ļoti efektīva svira ietekmēšanai uz aktīviem, kuri ir nepieciešami ekonomikai transakciju veikšanai, un nekādiem citiem tirgus dalībniekiem šīs sviras nav.
Un viss šīs varenums var būt apdraudēts sakarā ar informācijas tehnoloģiju un elektroniskās naudas strauju attīstību. [2]
2. Elektroniskā nauda
Elektroniskās naudas visplašākā definīcija ( to sauc arī e – nauda, ciparu nauda, datoru nauda ) ir dota O. Issinga rakstā :„ Naudas vērtības elektroniskā glabāšana ar tehniskās ierīces palīdzību norēķinu veikšanai ne tikai emitenta adresē, bet arī citu dalībnieku adresē ”.
Vairākums ekonomistu izdala divas galvenās e – naudas formas – uz karšu bāzes un uz tīklu bāzes. Pirmā grupa (vairāk attīstīta ciparu naudas forma) – ir smart – kartes (smart cards), vai kartes ar glabāšanas vērtību (stored – value cards, SVC – tas pats, kas priekšapmaksas (prepaid) kartes), vai elektroniskie maki (e – purses), kuriem ir iebūvēts mikroprocesors ar ierakstītu uz tā priekšapmaksas gadījumā naudas ekvivalentu. Pie e – naudas pieder tikai daudzmērķu kartes (tas ir tas, kuras izmanto maksājumiem ne tikai pašu karšu emitentu labā, bet arī citu firmu labā).
…
