Brīvajā Latvijā atkal izdoti Elvīras Kociņas romāni. Ne vienam vien mūsdienu lasītājam viņas vārds bija pilnīgi svešs, jo padomju okupācijas laikā Elvīras Kociņas vārds netika minēts. Taču 30. gadu beigās un 40. gadu sākumā lasītāji pazina Elvīru Kociņu kā saistošu rakstnieci. Viņas labākie romāni arī mūsdienās lasāmi ar interesi, tie valdzina ar dzīviem raksturiem, patiesīgām sava laika dzīves ainām, ar autores savdabīgo pasaules redzējumu. [1]
Elvīra Kociņa nākusi pasaulē Rīgā 1902. gada 5. novembrī vienkāršu ļaužu dzimtā, viņa bijusi trešais bērns Lapsiņu ģimenē. Elvīras tēvs - cilvēks ar pamatskolas izglītību, ar skaistu balsi, mūzikas un vijoļu mīļotājs, sapņotājs bez noteiktas nodarbošanās. Daudz kas no tēva mūža iedzīvināts vecā Gaigala tēlā romānā "Mantojums". Par māti rakstniece saka: "No tām druskām, kas palika no sagruvušiem tēva plāniem, viņa spēja mūs, bērnus, paēdināt un izskolot." [1]
Pirmā pasaules kara laikā Lapsiņu ģimene, tāpat kā daudzi latvieši, devusies evakuācijā uz Tērbatu, pēc tam uz Maskavu. Tur rakstniece mācījusies grāfienes Saltikovas vadītajā ģimnāzijā. Rakstniece atceras, ka bijusi šai skolā vienīgā latviete, vienīgā no zemnieku kārtas un vienīgā luterticīgā, taču jutusies brīnišķīgi, un Maskavas skolas laiks palicis vislabākaj ā atmiņā. [1]
Pēc Lapsinu atgriešanās Rīgā Elvīra beigusi Lišinas ģimnāziju. Tad rakstniece studējusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Romāņu nodaļā. [1]
Jau skolas gados Elvīra ir iepazinusies ar karavīru Juri Kociņu, un, kad Juris beidzis karaskolu, viņi apprecējušies. [1]
Elvīra Kociņa nepieder tiem, kas jau skolas gados darbojušies ar sacerēšanu. Pirmo literāro darbu - lugu - viņa nosapņojusi un pēc tam uzrakstījusi 29 gadu vecumā. Luga parādīta Paulai Jēgerei-Freimanei, pazīstamā kritiķe E. Kociņai ieteikusi to iesniegt Nacionālajā teātrī. Luga "Lidotājs" iestudēta 1933. gadā, galvenās lomas tēloja Ludmila Špīlberga, Alise Brehmane, Jānis Lejiņš. 1933. gadā periodikā ir vairāk nekā piecpadsmit recenziju par jaunās rakstnieces debiju, lielākoties ļoti kritiskas. Tā A. Caks raksta, ka darbs ir stipri diletantisks. "Savās izjūtās drāmatiķe slīd pa virspusi, valoda gaužām vienmuļa, bezkrāsaina un darba sākumā pat dzejiski nebaudāma; neko labu nevar teikt arī par uzbūvi. Autore skatītājus grib apburt un iespaidot ar pārliecīgu sentimentalitāti un asarainību." Jānis Veselis raksta, ka lugā nav varoņu, bet ir shematiskas ēnas, „dialogi visumā vienmuļi, nodeldētas frāzes, tendence - sentimentāli sažēlināt". [1]…
