Nobeigums.
Tiesības uz dzīvību pamatojas dabiskajās tiesībās. Tiesības uz dzīvību ir dabisko tiesību visaugstākā vērtība. Ikvienam ir skaidrs, ka nevienam nav tiesību nogalināt otru. Tomēr vai ikvienam ir skaidrs, ka jebkuram ir tiesības uz attīstību, arī vēl nedzimušajam? Jau no sava ieņemšanas brīža cilvēks ir individualitāte, būtiski atšķirīgs no abiem saviem vecākiem, tāpēc svarīgi jau no ieņemšanas brīža līdz pat cilvēka dabīgajai nāvei atzīt cilvēka kā personas tiesības. Tiesiskā valstī pastāv prezumpcija, ka cilvēki ir saprātīgi. Sieviete un vīrietis ir brīvi savās izvēlēs un ir informēti, ka dzimumattiecību rezultātā pastāv iespēja, ka radīsies jauna dzīvība. Šeit tiek realizētas sievietes ”pašnoteikšanās” tiesības. Līdz ar brīdi, kad tiek ieņemts bērns, bērna tiesībām uz dzīvību un attīstību būtu jāprevalē pār sievietes pašnoteikšanās tiesībām. Ņemot vērā minēto, likumdošanā būtu precīzi jānosaka augļa/embrija tiesiskais statuss, kā arī jāaizsargā vēl nedzimušā bērna tiesības uz dzīvību un attīstību no ieņemšanas brīža, jo minētais skar sabiedrības veselību kopumā jebkurā valstī, jo bez veseliem bērniem, nebūs arī fiziski un intelektuāli dzīvotspējīgas nācijas.
…