Emīls Dārziņš dzimis 1875.gada 3. novembrī Jaunpiebalgas Jāņskolā. Tur paiet viņa pirmie dzīves gadi. Emīla Dārziņa tēvs Jāņskolā strādā par skolotāju.
1880. gadā piecgadīgais Emīls saslimst un gandrīz zaudē redzi. Māte aizved zēnu pie slavenā Jaunpiebalgas daktera Lībieša, pēc kura ieteiktās ārstēšanas metodes Emīlam nākas 2gadus pavadīt "pustumsā ar aizklātiem logiem".
1881.g. atklājas, ka pusaklajam Emīlam ir absolūtā dzirde. Bērnam laupīts kustību prieks, rotaļu un lasīšanas prieks, bet daba cenšas "mazo cietumnieku" kaut kādi apveltīt un visa vietā uzdāvā viņam skaņu brīvvalsti. Varbūt tieši šim neiedomājami grūtajam laikam Dārziņš var pateikties par savu mūziķa nemirstību un tiesībām vēlāk sacīt:'' Es esmu vairāk domātājs, nekā mūziķis."
Sešgadīgajam Emīlam nopērk klavieres, un Andžs Dārziņš sāk mācīt klavierspēli. Redze pamazām uzlabojas, un Emīls jau piedalās tēva vadītajās stundās. Mācās arī ērģeļspēli pie vietējā skolotāja Jāņa Ulpes.
Emīls kopā ar brāli Hermani un brālēniem mācās Rupsalas skolā, kuru vada mātes brālis Antons Laimiņs.1891.g. Emīlam ar lielām pūlēm izdodas pielauzt vecākus laist viņu uz Rīgu. Viņš sāk mācīties pie Vācu teātra kapelmeistara Jēgera.
Gadu vēlāk -1892. gadā uzrakstīta pirmā līdz mūsdienām saglabājusies E. Dārziņa dziesma -vīru korim komponētā "Jūs kalni, un jūs lejas".
Vasarās Piebalgā topošais mūziķis mācās valodas. Viņš labi zināja vācu, krievu, franču, bet mācījās arī itāļu, latīņu valodas. Andžs Dārziņš dēlu bija nolēmis skolotāja darbam, bet Emīlam prātā viena doma- doties uz Maskavas Konservatoriju. Viņš lūdz palīdzību krusttēvam un vārda brālim Emīlam Kēlbrandam, bet rūgti pieviļas, jo Kēlbranda mēķis ir pasargāt latviešu prātus no liekām zinībām. Tomēr 1898.g. janvārī Emīls uzsāk ceļu uz Pēterpili, protams, pret tēva gribu. Sākas 3 kontrastaini, nabadzības un garīga piesātinājuma, laimes un nelaimes pārpilni gadi Ziemeļu Palmīrā. …
