Emocionālais komponents motivācijas struktūrā veic īpašu funkciju. Emocijai, kas rodas motivācijas sastāvā, ir svarīga loma uzvedības virzības noteikšanā un tās realizācijā.
Emocija- tā ir īpaša psihiskās atspoguļošanas forma, kas tiešu pārdzīvojumu formā atspoguļo nevis objektīvās parādības, bet gan subjektīvo attieksmi. Emociju īpatnība ir tā, ka tās atspoguļo subjektu iespaidojošo objektu un situāciju nozīmīgumu, ņemot vērā to objektīvās īpašības attiecību pret subjekta vajadzībām. Emocijas izpilda sakaru funkciju starp īstenību un subjekta vajadzībām. Pastāv vairāki viedokļi par to, kādi subjektīvie pārdzīvojumi uzskatāmi par emocijām. Tā, P.Milners uzskata, ka lai arī pieņemts atšķirt emocijas ( naids, bailes, prieks u.t.t.) no tā saucamajām vispārējām sajūtām( izsalkums, slāpes u.t.t.), tomēr tām ir daudz kopēja un tāds sadalījums ir visai nosacīts. Viens no tāda sadalījuma iemesliem ir saistības pakāpe starp subjektīvajiem pārdzīvojumiem un receptoru uzbudinājumu. Tā, jūtot karstumu, sāpes subjektīvi saistās ar iedarbību uz konkrētiem receptoriem
( termiskajiem, sāpju). Pamatojoties uz to, šādi stāvokļi parasti arī tiek apzīmēti kā sajūtas. Baiļu, naida stāvokļi ir grūti saistāmi ar receptoru kairinājumiem, tāpēc arī tās tiek uzskatītas par emocijām. Cits iemesls, kāpēc emocijas tiek pretstatītas vispārējām sajūtām, ir tas, ka to rašanās ir neregulāra. Emocijas bieži rodas spontāni un ir atkarīgas no ārējiem faktoriem, tai laikā, kad izsalkums, slāpes, dzimumtieksme rodas pēc noteiktiem intervāliem. Tomēr gan emocijas, gan vispārējas sajūtas rodas motivācijas sastāvā kā atspoguļojums iekšējās vides stāvoklim caur attiecīgu receptoru kairinājumu. Tāpēc to atšķirības ir nosacītas un atkarīgas no iekšējā stāvokļa īpatnību izmaiņām.
Tomēr pastāv arī cits viedoklis. Tā, P.Fress uzskata, ka lai arī pastāv vienots iekšējo pārdzīvojumu kopums- no vājām līdz stiprām jūtām, tikai spēcīgi pārdzīvojumi var tikt uzskatīti par emocijām. To atšķirīgā iezīme ir dezorganizējošais iespaids uz tā brīža īstenību.. Tieši tādas spēcīgas jūtas uzskatāmas par emocijām. Emocijas attīstās tad, kad motivācija kļūst pārāk spēcīga, salīdzinot ar subjekta reālajām iespējām. To rašanās noved pie adaptācijas līmeņa pazemināšanās. Saskaņā ar šo viedokli emocijas ir- bailes, naids, bēdas, dažkārt prieks, īpaši pārmērīgs prieks. Piemēram, prieks var kļūt par emociju tad, kad prieka intensitātes dēļ mēs zaudējam kontroli pār savām reakcijām. Par to liecina uzbudinājums, nesakarīga runa un pat nevaldāmi smiekli. Tāda sašaurināta emociju izpratne atbilst uzskatam, kas pausts D.Lindsli teorijā, saskaņā ar kuru emocijas atbilst aktivizācijas skalas augšējai daļai. To parādīšanos pavada ar veicamās darbības pasliktināšanos.
Pēc A.N.Ļeontjeva klasifikācijas ne visi subjektīvie pārdzīvojumi pieder pie emocijām. Viņš izšķir trīs emocionālo procesa veidus: afekts, emocijas un jūtas. Afekti- tie ir spēcīgi un nosacīti īslaicīgi emocionāli pārdzīvojumi, ko pavada spilgti izteiktas kustību izpausmes. Cilvēkam afektus izsauc kā bioloģiski nozīmīgi faktori, tā arī sociāli, piemēram, sociāli novērtējumi, sankcijas.
…
