Lasot Daniela Goulmena grāmatu “Tava Emocionālā inteliģence” es nonācu pie secinājuma, ka emocionālajai inteliģencei varētu būt šādas pamatpazīmes:
“spēja motivēt sevi darbībai un neatkāpties grūtību priekšā;
spēja apvaldīt nepacietību un negaidīt tūlītējus panākumus;
spēja nepadoties garastāvokļa svārstībām;
nepieļaut, ka raižu dēļ tiek “zaudēta galva”;
spēja just līdzi citiem un neatteikties no cerības.” [1; 60].
Tas nozīmē, ka emocionālā inteliģence ir noteiktu īpašību kopums, kas nodrošina cilvēkam spēju būt emocionāli inteliģentam. Kā viens no galvenajiem secinājumiem, ko izlasīju šajā grāmatā bija tas, ka emocionālajai inteliģencei nav gandrīz nekāda sakara ar IK līmeni. Lai gan ļoti ilgu laiku sabiedrībā pastāvēja uzskats, ka tikai cilvēki ar augstu IK koeficientu var sasniegt panākumus dzīvē, tagad sabiedrība sāk izprast arī emocionālās inteliģences lielo nozīmi panākumu gūšanā, gan savstarpējās attiecībās, gan veidojot karjeru, gan ikdienā komunicējot ar sev tuvajiem cilvēkiem. Kā pierādījies daudzos pētījumos šobrīd cilvēkos augstāk par IK koeficientu vērtē viņu spēju komunicēt ar apkārtējiem, rast iespējami labākus risinājumus visiem. Cilvēka galvenais uzdevums vairs nav strādāt kā robotam, lai tikai viss būtu pareizi, bet gan strādāt tā, lai gan viss būtu izdarīts, gan arī cilvēks būtu apmierināts. Emocionālā inteliģence ir absolūti nepieciešama visās dzīves jomās, lai cilvēks būtu apmierināts ar dzīvi un spētu kvalitatīvi dzīvot. Emocionālā inteliģence ir jāattīsta un jākopj visu dzīvi, jo, piemēram, ja bērnam bērnībā vecāki iemāca noteiktas vērtības, piemēram, cienīt vecākus cilvēkus, bet pusaudža gados viņš sastopas ar to, ka apkārtējie draugi neciena vecos cilvēkus un vecāki pusaudzī vairs neuztur šo apziņu, tad ar laiku šīs cieņas sajūta notrulinās un bērns pat var sākt nicināt vecus cilvēkus.…
