Laikā, kad stājās spēkā Romas līgums, darbojās arī starptautiskā Bretonvudas vienošanās par fiksētiem valūtas kursiem. Tās darbības laiks beidzās 1971. gadā, un sākās “peldošo” valūtas kursu posms. 1970. gadā Ekonomikas un finanšu Padome (ECOFIN) īpašai darba grupai uzdeva sagatavot projektu par Eiropas Kopienas dalībvalstu ekonomisko un monetāro apvienošanos.
Tā saucamais Vernera ziņojums par Ekonomikas un monetāro savienību paredzēja pakāpeniski ieviest EMS jau 70. gados, bet tas tomēr netika īstenots. Tā vietā Padome pieņēma vadlīnijas par savstarpēju dalībvalstu valūtu konvertējamību, un 1972. gadā tika ieviesta Eiropas valūtas vadības sistēma. Šajā sistēmā piedalīties varēja arī valstis, kas nebija Eiropas Kopienā.
Eiropas valūtas vadības sistēma darbojās līdz 1979. gadam, kad to nomainīja Eiropas Monetārā sistēma, kuras mērķis bija Eiropā radīt monetārās stabilitātes zonu ar zemu inflāciju un regulējamiem valūtu kursiem. Eiropas Monetārās sistēmas darbības (1979.–1992. gadā) sākumā tika piedzīvotas krīzes, tomēr nepilnu 10 gadu laikā tika panākta dalībvalstu valūtu vērtību tuvināšanās. Sistēmas ietvaros tika radīts ekijs (ecu – European currency unit) – bezskaidras naudas Eiropas valūtas vienība, kas tika izmantota norēķinu kārtošanai starp Eiropas Kopienas, vēlāk – ES, dalībvalstīm.
2. Nozīmīgākie eiro attīstības un ieviešanas posmi.
Eiro ir kļuvusi par pasaulē otro nozīmīgāko valūtu. To arvien vairāk izmanto starptautiskiem maksājumiem un kā papildu valūtu līdzās ASV dolāram. Ir paātrinājies eiro zonas finanšu tirgu apvienošanās process, un pārkārtojas ne tikai finanšu starpniecības pakalpojumu uzņēmējsabiedrības, bet arī biržas.
Nozīmīgākie Eiro posmi
1992. gada 7. februāris: Māstrihtas līguma parakstīšanas diena. Vienošanās par Eiropas Savienības līgumu un Ekonomikas un monetāro savienību (EMS) tika panākta Māstrihtā 1991. gada decembrī. To parakstīja 1992. gada februārī, un tas stājas spēkā 1993. gada novembrī. Saskaņā ar šo līgumu valsts naudas vienības tiks aizstātas ar vienotu Eiropas valūtu ar noteikumu, ka attiecīgās valstis pilda vairākus ekonomiskus nosacījumus. Svarīgākais no „Māstrihtas nosacījumiem” ir tas, ka valsts budžeta deficīts ilgstoši nevar pārsniegt 3 % no tās iekšzemes kopprodukta (IKP). Valsts aizņēmumi nevar pārsniegt 60 % no IKP. Ar šiem nosacījumiem paredz arī cenu stabilitāti, procentu likmju stabilitāti un attiecīgo valūtu maiņas kursu stabilitāti. …
