Endometrioze ir viena no visbiežāk sastopamajām labdabīgajām slimībām sievietes reproduktīvajā vecumā. Tā skar aptuveni 6 — 10 % sieviešu visā pasaulē. Endometrioze būtiski ietekmē sievietes vispārējo veselības stāvokli. Vairums sieviešu ar hroniskām sāpēm iegurnī nav noteikta precīza diagnoze. Endometriozi ir ļoti grūti diagnosticēt, lielākoties diagnoze tiek uzstādīta tikai pēc vairākiem gadiem. ASV 2007. gadā 27 % sieviešu simptomi bija vismaz sešus gadus, pirms viņām noteica endometriozes diagnozi.
Endometrioze ir pazīstama jau gandrīz 150 gadus, taču zinātnieki tā arī nav vienojušies par tās rašanās teoriju (katram ir savi pierādījumi un fakti, kas runā viens otram pretī), diagnoze ir grūti uzstādāma (jo specifiskās diagnostiskās metodes ir invazīvas), patomorfoloģiskie procesi nav līdz galam izzināti un saprasti (jo vairāk tiek pētīts, jo vairāk tiek uzzināts), ārstēšanas metožu klāsts ir pietiekami liels, tomēr nav atrasts zelta standarts, kas derētu ikvienam endometriozes variantam (Vasiļjeva, Andrējeva, 2006).
Lai arī endometrioze ir viena no visvairāk pētītajām ginekoloģiskajām klīniskajām vienībām, daudzi slimības etioloģijas un patogēzes aspekti vēl joprojām nav pilnībā noskaidroti un tādējādi veido galveno uzmanību pašreizējiem pētījumiem par endometriozi (Laschke, Rosenbaum, Baum, Solomayer, Ulrich, 2014).
Fomina, Vīberga, Risakova. (2013) savā pētījumā norāda datus par 1303 pacientēm, kas tika operētas Latvijas stacionāros laika posmā no 2007. līdz 2012. gadam ar endometriozi. Pacienšu skaits: dzemdes endometrioze – 5,4%, olnīcu endometrioze 64,6%, olvada endometrioze 1,4% un mazā iegurņa vēderplēves endometrioze 18,3%. Piecu gadu laikā tika veiktas 7,7% olvadu caurlaidības pārbaudes un olnīcu kauterizācijas operācijas, 5,0% saaugumu pārdalīšanas un mazā iegurņa salpingolīzes operācijas 65,6%, cistektomijas un salpingektomijas, 8,1% operāciju uz dzemdes piedēkļiem un 13,6% diagnostiskās laparaskopijas.
Liela loma endometriozes attīstībā ir hormoniem, iekaisuma reakcijai ap perēkli, imunitātei, ģenētiskajai iedzimtībai un paša endometrija šūnu dabiskas bojāejas mehānisma traucējumiem (Vītols, 2018).
Vasarraudze (2017) norāda, ka endometrioze spontāni pazūd trešdaļai sieviešu, kas neārstējas aktīvi. Tomēr parasti tā ir progresējoša slimība ar neparedzamu gaitu un izpausmēm. Lai gan lielākajai daļai (dažos pētījumos pat 95 %) ir laba reakcija uz hronisku sāpju mazināšanu ar ovulāciju nomācošu medikāciju, šī terapija ir neefektīva endometriozes formu ārstēšanai, kas saistītas ar neauglību, tomēr tā ir laba no auglības potenciāla saglabāšanas viedokļa. Taču piecus gadus ilgas medikamentozas terapijas laikā apmēram 50 % sieviešu simptomi atgriežas.
