Netiešās pieejas, kuras tiek dēvētas par „indikatoru” pieejām, galvenokārt ir makroekonomiskas. Šajās pieejās cilvēki, kas pēta ēnu ekonomiku, izmanto dažādus ekonomiskos un citus rādītājus, kā informāciju par ēnu ekonomikas attīstību. Tiek izteikti 4 netiešie rādītāji, pēc kuriem tiek veiktas netiešās pieejas:
1. Neatbilstība starp izdevumiem ienākumu statistiku – šīs pieejas pamatā ir neatbilstības starp ienākumiem un statistiku. Grāmatvedībā ienākumu rādītājiem jābūt vienādiem ar izdevumiem.
2. Neatbilstība starp oficiālo un faktisko darbaspēku – ja samazinās darbaspēka līdzdalība oficiālajā ekonomikā, tad tiek uzskatīts, ka pieaug ēnu ekonomikas aktivitāte. Ja pieņem faktu, ka kopējā līdzdalība līdzstrādnieku grupā ir konstanta, samazināto oficiālo līdzdalības līmeni var uzskatīt par nelikumīgu. Kā arī cilvēki var strādāt gan ēnu ekonomikā, gan oficiāli. Šāda situācija tiek dēvēta par „mēnesgaismu”.
3. Monetārā metode – visbiežāk par ēnu ekonomikas aktivitātēm norēķinās skaidrā naudā, lai, iespējams, būtu mazāk pierādījumu par nelegālām darbībām. Šis faktors nosaka, ka, ja skaidrās naudas pieprasījums palielinās virs neparastas relatīvās vai absolūtās vērtības, tiek veikti secinājumi, ka ēnu ekonomikas aktivitāte palielinās.
…