Zinātnes attīstība mūsdienās paver daudzas iespējas gan slimību ārstēšanā, gan gēnu izpētē un inženierijā, taču pēdējo gadu atklājumi ir šokējoši. Līdz šim tika uzskatīts, ka cilvēka DNS ir kodēta informācija, ko ārēju apstākļu ietekme nevar mainīt, taču tagad šis pieņēmums ir apgāzts – DNS vairs nav cilvēka liktenis.
Cilvēka genoms sastāv no trīs miljardiem bāzu pāru, apmēram 23 000 gēnu, kā arī lēruma sekvenču, kuru nozīme vēl nav izpētīta un kuri kopumā veido divus metrus garu dezoksiribonukleīnskābes (DNS) pavedienu, kas ir satīts tā, lai varētu ietilpt sešas milimetra tūkstošdaļas lielā šūnas kodolā. Šī milzu molekula šodien tiek uzskatīta par cilvēka organisma struktūras projektu. Taču augšanas procesā ir nepieciešami norādījumi, kādas šūnas veidot.
Protams, daudzas šī diferenciācijas procesa nianses var skaidrot ar gēnu vadību, kas integrēti DNS pavedienā: noteiktas olbaltumvielas piestiprinās pie DNS un palīdz aktivizēt enzīmu, kas nolasa ģenētisko kodu. Vai arī olbaltumi nobloķē iespēju šim enzīmam aktivizēties, šāds gēnu aktivizēšanas un izslēgšanas mehānisms šūnai norāda tās uzdevumu.
Tomēr pēdējo gadu laikā arvien biežāk izdodas pierādīt, ka daudzu gēnu aktivitāti iespējams ietekmēt arī no ārpuses un ka šai procesā radušos regulējošos stāvokļus šūna var stabilizēt, tā var tos ielāgot.…
