Pētnieciskajam darbam izvēlējos tēmu ērces un to izraisītās slimības. Tēma šķiet interesanta, jo vēlos uzzināt vairāk par ērču izraisītajam slimībām, un cik nopietni skolēni apzinās ērces draudus viņu veselībai.
Mana darba mērķis: noskaidrot, vai cilvēki zina, kas ir ērču encefalīts, cik cilvēkiem ir piesūkusies ērce, cik ir vakcinējušies pret ērču encefalītu. Vai cilvēki ir griezušies pie ārsta pēc ērces piesūkšanās.
Darba uzdevums: aptaujāt Auces vidusskolas skolēnus un novērtēt viņu uzmanību un draudus pret ērcēm.
Ērču kārta ietilpst posmkāju tipa zirnekļveidīgo klasē. Pasaulē ir pazīstamas aptuveni 850 ērču sugas. Mūsu valsts teritorijā epidemioloģiskā nozīme ir 2 ērču sugām: taigas (lx.persulcatus) un suņu (lx.ricinus) ērcēm. Ērces attīstības cikls ilgst vismaz 2 gadus. Pieaugušas ērces barojas un pārojas, parazitējot uz lieliem zīdītājdzīvniekiem. Mātītes sūc šo dzīvnieku asinis un vēlāk izdēj augsnē 500-5000 olas. Labvēlīgos apstākļos pēc dažām nedēļām no olām izšķiļas kāpuri (ap 0,5 mm gari). Tie piesūcas pelēm un citiem nelieliem zīdītājiem vai putniem un inaktivējas, līdz pārveidojas par nimfām (ap 1 mm garumā). Nimfas sūc asinis grauzējiem, citiem nelieliem zīdītājdzīvniekiem vai putniem un pēc kāda laika kļūst par pieaugušām ērcēm (mātītes ir vidēji3,5 mm, tēviņi 2,5 mm gari). Tad arī noslēdzas ērces attīstības cikls. Atkarībā no vides apstākļiem tas var ilgt līdz pat 8 gadiem. Parasti katrā attīstības stadijā ērces asinis sūc tikai vienu reizi.
Ērču eksistencei un aktivitātei nepieciešami noteikti klimatiski apstākļi: relatīvajam gaisa mitrumam jāpārsniedz 92% un gaisa temperatūrai jābūt augstākai par +7 C. Tādēļ dabiskie infekcijas perēkļi parasti nav sastopami apvidos, kas atrodas augstāk nekā 1300 m virs jūras līmeņa. Ērču populācijas blīvums ietekmē laika apstākļi: mitrās vasarās un, it īpaši, pēc siltām ziemām ērču mēdz būt vairāk.…