Ēriha Marijas Remarka grāmatu un to tulkojumu stilistisko īpatnību analīze

KOPSAVILKUMS
Ē .M. Remarka mākslinieciskajos tekstos, galvenokārt, izdodas ticami savākt ekspresīvus teksta radīšanas līdzekļus, tad kā mutvārdu spontānajai runai raksturīgās mīklas, frāžu kraujas u.tml. Nereti teksts tiek eliminēts, ja vien to klātbūtnes nepieciešamība nav saistīta ar autora ieceri. Tomēr, ja rodas nepieciešamība veidot kādu notikumu personāžu vai kolorītu, bet šie valodu līdzekļi ir nozīmīgs komponents , nododot ekspresīvumu, tās pilnībā vai daļēji saglabājas tulkojumā. Tulkojuma tekstā atrod atspulgu tulka pasaules tēls, kas neizbēgami izpaužas tā oriģinālteksta detonizācijas procesā un ietekmē tulkojumu lēmumu pieņemšanu. Citvalodu teksta destrukturizācijas procesu pavada likumsakarīgas semantikas izmaiņas , kā rezultātā notiek teksta satura bagātināšana, pastiprinās tā emocionalitāte un tēlainība un rodas “jauna” jēga. Oriģinālā teksta autora un tulka pasaules tēlu “sadursme” ir viens no “komunikatīvo neveiksmju” rašanās iemesliem. Lielākais “komunikatīvo neveiksmju” skaits, tulkojot māksliniecisko tekstu, provocē mīmiskās komunikācijas kodu reprezentācijas etnokultūru specifiku
Veikto izmaiņu veiktā analīze padarīja acīmredzamas atšķirības starp oriģināla tekstiem un tulkojumu, kas nosacīti ar teksta autora un tā tulkotāja pasaules tēlu nesakritību. Ē. M. Remarka romānu latviskotie tulkojumi atšķiras no oriģināliem ar lielāku daudzvārdību, ekspresīvumu, nepiespiestību, mazāku distanci no teksta recipenta, eksplikativitātes un hiperbolizētības.
Autora atklātās atšķirības liecina, ka tulka pasaules tēla īpatnības ietekmē tulkošanas lēmumu pieņemšanu un saņem verbālu apstiprinājumu tulkojuma tekstā. Uztveres un delikatizācijas procesā tulkam rodas viņa paša saistības uz tekstu un tā elementiem, kas noteikti gan etniski, gan individuāli.
…