Bēgļi
Darbība norisinājās 20. gadsimta 30-tajos gados. Tūkstošiem bēgļu no Vācijas emigrēja prom, bēgot no nacistiskā režīma, koncentrācijas nometnēm un drošas nāves. Tagad esam augsti paceltām galvām iesoļojuši 21. gadsimtā. Pagājuši vairāk nekā 80 gadi, ja atskaites punkts ir romānā aprakstītais laiks. Pasaule vēl paguva piedzīvot 90-tajos gados bēgļu masas, bet vēsture atkal atkārtojas.
Pēdējo gadu laikā tūkstošiem cilvēku bēg no Sīrijas, Eritrejas, Afganistānas, Somālijas, Tunisijas, Ukrainas un daudzām citām valstīm. Rodas jautājums, - kāpēc cilvēki bēg?
Tunisiju no 2010. gada 18. decembra līdz 2011. gada decembrim satricinājis “Arābu pavasaris”, kas izpaudās milzīgās demonstrācijās, protestos un revolucionārā militāru konfliktu vilnī, kas skāra daudzas arābu valstis. Piemēram, Lībijā un Sīrijā protesti pārauga pilsoņu karā, pašā Tunisijā, Ēģiptē un Jemenā tika gāzti valstu līderi, lieli protesti notika Alžīrijā, Irākā, Jordānijā, Kuveitā, Marokā un Sudānā. Kopā šis gadu ilgstošais “Arābu pavasaris” skāra 22 valstis un tās iedzīvotājus. [6]
Šos masveida protestus, varas gāšanas un maiņas aizsāka viens vienīgs cilvēks - Mohameds Buazizi. Viņa vientuļais protests noveda pie Tunisijas pirmajām demokrātiskajām vēlēšanām. Viņš bija amatpersonu pārestību nomocīts 26 gadus vecs dārzeņu un augļu tirgotājs, kurš visiem spēkiem pūlējās “savilkt kopā galus”, atbalstīt ģimenes locekļus un izdzīvot. Nabadzīgajiem Tunisijas iedzīvotājiem amatpersonas bieži atņēma produkciju, pieprasot kukuļus un citādi traucējot izdzīvot. Mohameds tirgoja augļus uz ielas pilsētā, kurā priekš tā it kā nevajadzēja tirgošanās atļauju, taču, neskatoties uz likumu, kāda policiste lika to uzrādīt. Viņam protams tā nebija un, nespējot samaksāt kukuli, ko viņa pieprasīja, Mohameds saņēma pļauku, palika bez elektroniskajiem svariem un policistes kolēģi pamanījušies viņu vēl sist un spārdīt. Mohameds izmisis un saniknots devies pie pilsētas mēra sūdzēties par pārestību un atprasīt savus svarus, bet mērs atteicies viņu redzēt. Mohameds bija novests tik tālu, ka netālajā degvielas stacijā nopirka degvielas kannu un atgriezies pie mērijas. Stāvēdams ielas vidū, viņš bezpalīdzīgi kliedzis:
“Kā, jūsuprāt, lai es pelnu iztiku?”
Viņš aplējies ar degvielu un pašaizdedzinājies. [7]
Situācija ir identiska ar Remarka aprakstīto bēgļu dzīvi tolaik.
“Cilvēks bez pases ir atvaļināts līķis. Tādam atliek tikai darīt sev galu, vairāk nekā.” [1;12]
…
