Erika Ādamsona noveles

No visa krājuma, manuprāt, izcēlas novele “Lielas spordības gaismā”. Godīgi sakot, es to uzskatīju par slimāko un nenormālāko noveli no visa krājuma.
Protams, normālam un parastam cilvēkam tur nebūtu divu domu – kā var vispār pat iedomāties ļaut zēnam nomirt tikai dēļ drēbēm? Taču Rihardam Beitānam izvēle šķiet grūta un viņš nevar izlemt, kaut gan jārīkojas ātri. Beigās puisēnu izglābj kāds bārdains vecticībnieks. No vienas puses Rihards nožēlo, ka varēja ļaut zēnam nomirt tikai dēļ savas muļķīgās vājibas, bet visu padara vēl ļaunāku viņa draudzene Jadviga, kura dzirdējusi gadījumu uzskata viņa rīcību par adekvātu un domā, ka nevarēja nemaz citādi rīkoties. Tajā brīdi viņš krīt otrā galējību grāvī – sirdsapziņas pārmetumu vārdā rodas pilnīgs riebums pret visu tīro un spodro un viņš sāk mīdīt visas skaistās drēbes u.c.
Vismaz vienu atziņu es guvu no noveles – krišana galējībās spēj nodarīt milzīgu postu gan fiziski, gan garīgi.

…