1. LITERATŪRAS APRAKSTS
Ērkšķogas (Grossularia) sastopamas Eiropā, Āzijā, Ziemeļamerikā un Ziemeļāfrikā. Savu uzplaukumu Eiropā tās piedzīvoja 19. gs. Vidū. Tajā laikā ērkšķogu šķirņu skaits pārsniedza 1000. diemžēl uzplaukumam visai drīz sekoja strauja ērkšķogu platību samazināšanās. Tā kā gandrīz visu tā laika šķirņu pamatā bija izmantota viena suga – Eiropas ērkšķoga (Grossularija reclinata), kas nav izturīga pret ērkšķogu Amerikas miltrasu, šīs slimības strauja izplatīšanās izraisīja lielus postījumus un audzēšanas apsīkumu. Arī pēc tam, kad tika atrasti gan līdzekļi šīs slimības apkarošanai, gan arī izveidotas izturīgas šķirnes, agrāko nozīmi ērkšķogas tā arī neatguva. Lai uzlabotu ērkšķogu slimībizturību un uzlabotu citas īpašības, ērkšķogu selekcijā tiek izmantotas arī citas ērkšķogu sugas, kuru dzimtene ir Ziemeļamerika (Dārza ogas,2005).
Eiropā ērkšķogas audzē nelielā apjomā. Izņēmums ērkšķogu audzēšanā ir Polija, kur tās tiek audzētas pārstrādei dažādiem konditorejas pildījumiem. Tur arī izveidoti lielākie stādījumi – kopumā ap 9 000 ha ērkšķogu (Agrotops, 2002 (1)).
1.1. Ērkšķogu uzbūves un augšanas īpatnības
Ērkšķogas ir daudzgadīgs augs, kas veido vidēji augstu krūmu ar dažāda vecuma zariem. Atkarībā no šķirnes īpatnībām, augsnes un klimatiskajiem apstākļiem krūmu augstums var variēt no 0.5 līdz 2 m. Krūmu forma var būt gan ļoti skraja, pat gandrīz klājeniska, gan ļoti stāva un kompakta. Kopējais krūma dzīves ilgums labos kopšanas apstākļos var sasniegt 20 – 25 (dažreiz pat 40) gadus. Nolaistos, neapkoptos stādījumos tās noveco jau 12 -15 gadu vecumā.
Gan krūma virszemes daļas, gan saknes attīstās no stumbra daļas, kas atrodas zem augsnes un ko sauc par saknes kakliņu. Saknes kakliņš var būt līdz 30cm garš un līdz 5cm resns.
Jaunos atvietotājdzinumus ogu krūmi attīsta no sakņu kakliņa vai veco zaru pamatiem. Zari, saskaroties ar mitrumu, irdenu augsni, viegli apsakņojās – to izmanto augu pavairošanā ar noliektņiem. Katrs zars dod labu ražu 8 – 10 gadus, bet vislabākā raža veidojas uz 2 – 5 gadus veciem zariem. To mūžu un ražību palielina labā zarošanās spēja. Augļzariņi uz zariem izvietojas vienmērīgi visā garumā. Amerikas grupas ērkšķogām tie žuburojas, bet Eiropas grupas ērkšķogām tie ir riņķenīša tipa.
Uz zariem zem lapām veidojas ērkšķi, kas atkarībā no šķirnes var būt pa 1, 2 vai 3 vienkop. Ērkšķi var būt 4 – 18 mm gari, dažāda resnuma, formas un nokrāsas. Tāpat tie attiecībā pret dzinumu var attīstīties dažādos virzienos un atkarībā no šķirnes var klāt dzinumu visā garumā, var arī pie galotnes vai pamatnes augt retāk.
Ērkšķogām var būt gan veģetatīvie pumpuri, no kuriem vēlāk attīstās augu veģetatīvās daļas – dzinumi ar lapām -, gan jauktā tipa, no kuriem attīstās lapas un ziedi. Veģetatīvie pumpuri ir sīkāki un ar smailāku galiņu. Pēc dažu zinātnieku pētījumiem, pumpuru attīstība turpinās pat ziemā, kad temperatūra vēl nav zemāka par – 10¬¬0C. …
