Ernests Brastiņš, senatnes pētnieks, dzimis 1892. gada 19. martā Lielstraupē. Viņš bija cēls vīrs, ražena auguma ar ļoti vīrišķīgu seju. Matus viņš sukāja pāri pierei gandrīz līdz uzacīm, piešķirdams sejai senlaicīgu izskatu. Brastiņa enerģijas krājumi bija neizsmeļami un pēc vārda kabatā viņam nebija jāmeklē. Sevišķi bīstams viņš bija lēnīgiem runātājiem.
Liela nozīme Ernesta Brastiņa personības tapšanā bija mācībām tolaik prestižajā Štiglica mākslas skolā Pēterpilī. Visu savu mūžu Ernests Brastiņš iestājās par latvietību, mūsu tautas godu un pašcieņu. Viņš bija latviešu strēlnieks, brīvības cīņu dalībnieks. Kad Latvija pirmo reizi izkaroja neatkarību, Ernests Brastiņš pievērsās tēlotājai un lietišķajai mākslai, Latvijas vēstures izpētei, etnogrāfijai, kultūrpolitikai. Viņš ir latviskās reliģijas – dievturības – dibinātājs un spilgtākais pārstāvis.
1921. gadā Ernests Brastiņš sāka vadīt Kara muzeju. Latvijas neatkarības gados viņš regulāri organizēja savu gleznu izstādes. Ar šī daudzpusīgā cilvēka līdzdalību tika īstenots liels un Latvijas vēsturei nozīmīgs projekts: Latvijas pilskalnu izpēte. Šo pētījumu rezultāti apkopoti četrās grāmatās “Latvijas pilskalni”: Kuršu zeme (1923.), Zemgale un Augšzeme (1926.), Latgale (1928.), Vidzeme (1928.).
Traģisks bija Ernesta Brastiņa mūža noslēgums pašos spēka gados – 50 gadu vecumā. 1940. gadā, sākoties Latvijas okupācijai, viņš tika apcietināts un deportēts, un 1942. gada 28. janvārī nošauts.
Ernests Brastiņš ir sarakstījis daudzas grāmatas. Viens no viņa pamatdarbiem ir “Latviskas Latvijas labad”, kurā iztirzāts arī šodien tik svarīgais latviskās identitātes jautājums. Kā dievturu ideologs Ernests Brastiņš savu viedokli izteicis grāmatā “Mūsu dievestības tūkstošgadīgā apkarošana”.…
