Ernests Gelners "Arkls, zobens un grāmata"

Amerikāņu sociologs un antropologs Ernests Gelners ir viens no tiem instrumentālistiem, kuri pat ļoti svarīgiem nāciju veidošanās cēloņiem uzskata sabiedrības modernizāciju un industrializāciju, - apgalvo, ka pēdējos divsimt gadus augusī darba dalīšana, darbaspēka migrācija, kā arī komunikāciju tīkla un zinātnes attīstība arvien vairāk prasījusi unificēt sabiedrība izglītības un kultūras sistēmu, kā arī pilnveidot sabiedrību vienojošas morālās vērtības.
Instrumentālisti nāciju definē kā politisku sabiedrību, kuru vieno kopīga griba un kopīga kultūra, bet nacionālismu – kā sabiedriski popularizētas jūtas, kas pieprasa, lai šai kopīgajai kultūrai būtu ”politiskais jumts” – valsts.1
Tādēļ mēs izlēmām analizēt Ernesta Gelnera darbu „Arkls, zobens un grāmata” (Plough, Sword and Book, 1988), kas sniedz svaigu, sintezējošu skatījumu uz cilvēces attīstības vēsturi un kritiski novērtē arī citu zinātnieku pienesumu šajā jomā.
Nozīmīgākie pētījumi, ko veicis Gelners „Arābi un berberi” (Arabs and Berbers, 1973), „Patroni un plebeji Vidusjūras sabiedrībās” (Patrons and Clients in Mediterranean Societies, 1978), „Musulmaņu sabiedrība” (Muslim Society, 1982), „Nācijas un nacionālisms” (Nations and Nationalism, 1983).
Grāmatas - „Brīvības apstākļi: pilsoniskā sabiedrība un tās sāncenši” (Conditiond of Liberty: Civil Society and ITs Rivals, 1994) par demokrātiju 20.gadsimta beigās, „Sastapšanās ar nacionālismu” (Encounters With Nationalism, 1995) un „Nacionālisms” (Nationalism, 1998).…