Ūdens erozija galvenokārt parādās nogāzēs, it īpaši tur, kur tīrumu aršana veikta nevis šķērsām nogāzei, bet gan augšup vai lejup pa nogāzi. Līdz ar to rodas vagas, pa kurām plūst gan lietus, gan kušanas ūdeņi. Šādu ūdens eroziju sauc par plakanisku. Tas ir galvenais augsnes erozijas veids viļņotā vai paugurainā reljefa apstākļos, piemēram, Latgales un Vidzemes augstienēs. Šīs erozijas rezultātā notiek vienmērīga plānas augsnes kārtiņas noskalošana. Lineārās jeb gravu erozijas gadījumos izskaloto gravu dziļums sasniedz 10—15 m, bet garums retumis pat vairākus kilometrus. Šo erozijas tipu var vērot Gaujas un Daugavas senleju krastos.
Īpaši ūdens erozijas veidi ir irigācijas un krastu erozija.
Irigācijas erozija veidojas apūdeņojamās platībās, piemēram, veicot laistīšanu paugurainēs uz nogāzēm. Tā var izpausties gan ganībās, gan arī platībās, kur audzē dārzeņus. Šīs erozijas novēršanai jāierobežo laistīšana, kā arī laistīšana jāveic ar pārtraukumiem; ganībās jāuztur spēcīgs zelmenis.
Krastu erozija parādās, iztaisnojot un padziļinot upju gultnes, rokot novadgrāvjus. Tas izmaina noteces režīmu, palielina tās nevienmērīgumu un izraisa ūdens eroziju, kas pirms meliorācijas nebija vērojama. Šī tipa erozija parādās arī mākslīgo ūdenskrātuvju, piemēram, Ķeguma un Pļaviņu ūdenskrātuves krastos. Tāpēc, ierīkojot jaunas mākslīgās ūdenskrātuves un nostiprinot to krastus, gan jāstāda koki, gan jāierīko zālāja aizsargzonas.
Tehnogēnā erozija ir augsnes noārdīšana, lietojot dažādus tehniskos līdzekļus vai arī nepareizu ražošanas tehnoloģiju. Šai erozijas grupai pieskaitāma arī augsnes iznīcināšana, iegūstot zemes dzīļu bagātības un augsni sabojājot karadarbības rezultātā. Līdz ar to izšķir šīs erozijas trīs veidus: agrotehnisko, kara un karjeru eroziju.
Latvijā visplašāk sastopama agrotehniskā erozija, īpaši paugurainēs, kur augsni sistemātiski nobīda pa nogāzi uz leju. Pauguru virsotnē trūdvielu slānis tiek iznīcināts, tas pamazām nonāk paugura pakājē, kur tiek aprakts. Tur šīs trūdvielas augiem vairs nav pieejamas un tās no bioloģiskās aprites tiek izslēgtas. Lai novērstu nepatīkamās sekas, ko izraisa šī erozija, jāplāno un jāveic preterozijas pasākumi. Tie ietver speciālas augsekas, zālājiem nepiemēroto platību apmežošanu, mežu saglabāšanu nogāzēs, kas ir stāvākas par 10° u. c. pasākumus.
Kara erozija parādās karadarbības rezultātā. Tranšejas, bumbu un šāviņu bedres sabojā augsni un padara to lauksaimniecībā neizmatojamu. Latvijas augsne lielā platībā tika sabojāta Otrā pasaules kara laikā.
Karjeru erozija ir augsnes segas iznīcināšana, ar atklāto paņēmienu iegūstot sekli izvietotos derīgos izrakteņus. Tā ir lēta metode, taču pēc izrakteņu iegūšanas paliek milzīgas neauglīgas platības bez augu segas, kurās jāveic rekultivācija.
Latvijā ir aktuāla grants, smilšu, māla, dolomīta un kūdras karjeru rekultivācija.
Karjeru erozijai pieskaitāmi arī tie augsnes bojājumi, kas radušies ceļu iztaisnošanas, gāzes un naftas vadu celtniecības gaitā.
Mūsdienās aktuāls ir jautājums par augsnes piesārņošanu ar rūpniecības un sadzīves atkritumiem, transporta izdalījumiem, vielām, kuras lieto lauksaimniecībā.
Augsnei kā biosfēras komponentam ir raksturīgs mazs kustīgums un liela tajā notiekošo fizikāli ķīmisko procesu sarežģītība. To nosaka augsnē sastopamo dzīvo organismu un ģeoķīmisko procesu darbība. Augsnē iekļuvušās vielas ir pakļautas dažādām izmaiņām: tās no augsnes var tikt izskalotas, var iesūkties dziļākos augsnes slāņos, var arī tikt uzņemtas augos, līdz ar to nonākot dažādos augu valsts produktos un tālāk zālēdāju dzīvnieku un cilvēku ķermeņos.
Galvenais noteikums zemju racionālā izmantošanā ir augsnes auglības saglabāšana un tās nepārtraukta paaugstināšana.…
