Līgums par Konstitūciju Eiropai- jauns Eiropas Savienības (ES) dokuments, kas bija nepieciešamas ES dalībvalstīm, lai Savienība spētu veiksmīgi pielāgoties pārmaiņām pasaulē un nostiprināt savu ietekmi, kā arī lai pilnveidotu ES pārvaldes struktūru, jo ES tagad veido ne vairs 15 dalībvalstis, bet jau 25 valstis. Šis dokuments tīri nejaušības pēc nereti tiek saukts par Eiropas Konstitūciju, pēc tam, kad Konventa, kas šo dokumentu izstrādāja, priekšsēdētājs Valerī Žiskārs d’Estēns to bija nosaucis par “Eiropas Konstitūciju”. 1 Šis līguma „saīsinātais” nosaukums bija vienkāršāks un kļuva populārāks arī sabiedrībā. Taču šī „saīsinātā” nosaukuma dēļ ir radušās arī daudzas problēmas, piemēram, sabiedrības nevēlēšanās pēc jaunas „konstitūcijas”, kas aizvietotu nacionālās valsts konstitūciju, utt.
Dažādās valstīs šis dokuments tiek pieņemts atšķirīgi- vienās ar referendumu, citās- nacionālo valstu parlamentos. To izlemj valsts, taču arī šeit rodas domstarpības sabiedrībā- daļa sabiedrības ir neapmierināta ar valsts izvēli ratifikācijas procesam.
Lai arī ES konstitūcija paredz daudzus uzlabojumus gan juridiskajā, administratīvajā ziņā, gan arī- ļoti būtiski- kompetenču sadalīšanā. Lai arī šobrīd dokumenta tekstā vēl joprojām ir daudzas kļūdas, kas ir jāizlabo, šis līgums ir nepieciešams pašai ES kā organismam, gan arī katrai tās dalībvalstij, taču dažādās ES dalībvalstīs ir gana atšķirīga valstu nostāja pret šo jauno līgumu. Atšķirīga tā ir gan valstu valdībās, gan arī sabiedrībās. …