Eiropas Savienībai, kā jebkurai valstiskai savienībai ir jārūpējas par savu drošību. Jo vienmēr ir var rasties kādi konflikti, kādas saspringtas situācijas, kas var ietekmēt drošību valstī un ja vēl tā ir liela valstu savienība, kur visas valstis ir vienotas un atbalsta vienu otru, tad rūpes par drošību gan vienā valstī, gan visā savienībā kopā ir ļoti svarīgas.
Eiropas Savienība sākotnēji nemaz nav domājusi par savas drošības nodrošināšanu. Tomēr ņemot vērā to, ka apkārt savienībai risinās dažādi konflikti un ka tie var ietekmēt arī Eiropas Savienības drošību, tās līderi un dalībvalstis ir satraukušies par savienības drošību.
Drošības politika ir ļoti svarīga, tieši tādēļ Eiropas Savienībai bija jāpievērš uzmanība savai drošībai. Tomēr – ir jautājums: vai Eiropas Savienības drošības politika neaizstāj NATO funkcijas. Tomēr atšķirība ir tā, ka Eiropas rūpējas par savu drošību un aizsargā savas teritorijas drošību, bet NATO nodarbojas ar vispasaules drošības uzraudzīšanu.
1957. gadā Kopienas dibināšanas līgums (Romas līgumi) koordinēta sadarbība ārpolitikā nebija paredzēta, un tas vēlāk, kopš 20. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, izrādījās trūkums. No vienas puses toreizējā Eiropas Kopiena pašreizējās Eiropas Savienības priekštece, kļuva par ietekmīgu aktieri uz starptautiskās skatuves, pateicoties kaut vai tikai savām ārējām attiecībām. No otras puses kļuva ar vien skaidrāks, cik lietderīga būtu saskaņota rietumeiropiešu pozīcija, ņemot vērā pieaugošo saistību starptautiskajā ekonomikā.
1986. gadā Vietotajā Eiropas aktā, kas bija pirmā fundamentālā Romas līguma reforma, pirmo reizi starptautiski tiesiski saistīti tika noteikta Eiropas Kopienas Eiropas politiskā sadarbība arī ārpolitikas jautājumos. Eiropas politiskā sadarbība katrā ziņā vēl nebija kopējā ārpolitika, bet gan veidoja drīzāk vaļīgu ietvaru dalībvalstu starptautiskajām konsultācijām.
Līgums par Eiropas Savienības dibināšanu Māstrihtas līgums, kas stājās spēkā 1003. gada – attīstīja tālāk Eiropas politisko sadarbību un izveidoja to par Eiropas Savienības „otro pīlāru” ar jaunu apzīmējumu Eiropas Kopējā ārējā un drošības politika. Mērķis bija piešķirt skaidrākas kontūras Kopienas identitātei starptautiskajā arēnā un dot impulsu tās tālākai attīstībai par politisku savienību. (Šreters, 2004:159)…
