Esamība ir viena no vissarežģītākajiem konceptiem rietumu filozofijā. Ideja par esamību rodas līdz ar filozofijas dzimšanu, kad tiek meklēta iespēja spriest par ko tādu, kas principā nevar būt pieredzes priekšmets, bet ir kaut kas augstāks, pārāks par pieredzē tveramo pasauli. Esamību neveido atsevišķu, reālu pastāvošu lietu kopums. Esamība nav arī lietu īpašība. Būt nozīmē daudz ko vairāk nekā tādas īpašības kā, piemēram, lieta ir sarkana, tieva, skāba. Rietumu filozofijā pastāv uzskats, ka patiesība rodas tad, kad domāšana sakrīt ar esamību. Tādējādi tas, kas pastāv un tiek patiesi domāts, ir viens un tas pats. Sengrieķu filozofija uzskata, ka šie abi aspekti kopā (pastāvēšana un patiesa domāšana) ir labais. Labais nozīmē gan sakārtotību, gan tai atbilstoša cilvēka domas stāvokli. Līdz ar to mācība par esamību (ko sauc par ontoloģiju) saistās ar izziņas un morāles jautājumiem. Prasme domāt esamību liecina par prasmi filozofēt un spēju pacelties pāri ikdienišķam uztveres līmenim, saplūstot ar pasaules norisēm un kārtību.
Pirmais rietumu filozofijā esamības apjēgumu ievieš Parmenīds. Viņš atrod veidu, kā mācībā par esamību savienot ontoloģisko saturu (kā pastāv esamība) ar loģiskas izteiksmes formas nepieciešamību (kā par to domāt). Patiesai domāšanai ir jāsakrīt ar esamību. Esamība ir doma par esamību, bet doma par esamību ir esamība. No tā izriet slavenā Parmenīda tēze: esamība ir, neesamības nav. Kā var nebūt neesamība, ja mēs paši labi zinām, ka mūsu dzīvē daudz kā trūkst.
Ja esamība tik cieši saplūst ar domāšanu, kā tas ir Parmenīda modelī, tad nav iespējama domāšana, kurai nekas neatbilst. Mēs nevaram domāt to, kas nav domājams, tātad neesamības nav. Līdz ar to neesamība tiek saprasta citādi, nekā mums pirmajā mirklī šķiet – tā nav kaut kā iztrūkums. Neesamība nozīmē nevis to, ka, piemēram, šodien mums nav naudas saldējumam, bet gan to, kas nav domājams vispār.
Viena no pirmajām esamības interpretācijām uzsver sakrišanas principu: ja esamība sakrīt ar domāšanu, tad starp tām var likt vienādības zīmi. …
