Pirmais rietumu filozofijā esamības apjēgumu ievieš Parmenīds. Parmenīds uzskatīja, ka esamība ir doma par esamību, bet doma par esamību ir esamība. Parmenīds arī uzskatīja, ka neesamības nav. Neesamība ir tas, kas nav domājams. Cilvēks spēj domāt tikai to, kas sakrīt ar esamību.[1]
Parmenīda domu tālāk attīstīja Sokrats, kurš uzskatīja, ka starp domu un esamību ir arī jēdziens. Tā kā esamība vairs nav tik cieši saistīta ar domāšanu, tad var pastāvēt arī neesamība, kurai nav jābūt domājamai. Pašapziņa ir vienīgā cilvēkam pieejamā esamība, jo tikai paša cilvēka apziņā iespējami kategoriski izteikumi par to, kas ir. Esamība saistās ar jābūtību. To, kam jābūt, nevar aizliegt, tas nevar būt relatīvs. Esamība, tāpat kā jābūtība, ir nedalāma, absolūta, viennozīmīga un pilnīga.[1]
Pazīstamais filozofs Platons izvirza teoriju, ka esamība ir idejas (eidosi). Pastāv daudz ideju, tādēļ esamība var izpausties sadalītā veidā. Visas idejas kopā veido ideju pasauli. Idejas ir īstenā esamība, bet atsevišķu ideju izpausmes veidi ir šķietamība. Esamība var radīt citesamību, kas nav īstās esamības vērta. Esamība nozīmē pilnību. Lietas jāizprot kā labais tāpēc, ka tās ir, pastāv. Pastāvēšana ir visaugstākā pilnība.
Platons māca, ka topošais tiecas uz esamību, uz ideju, kura ir nemainīga.[1]…
