Mākslas darba struktūras kategorijas: mākslas darbs, saturs un forma, mākslas darba telpa un laiks u. c., veido strukturālās, satura un formas, analīzes aparātu.
Mākslas darba saturs un forma ir dinamiski saistīti un viens otru caurvij. Daudzlīmeņu mākslinieciskajā veselumā formu no satura atdalīt nav iespējams, jo daudzi mākslas darba slāņi un elementi var tikt noteikti kā saturiski vai formiski nevis paši par sevi, bet tikai attiecībā pret citu elementu vai slāni. Tā, piemēram, stāsta sižetā ietverts noteikts saturs, sniegts priekšstats par dažām dzīves parādībām, autora vērtējums par tām. Tajā pašā laikā sižets ir dziļāka satura – mākslinieciskās idejas atklāšanas forma. [2.: 191. – 192.lpp.]
Hēgelis saka: “..Mākslas darbam jāpiemīt jēgai. Tas nedrīkst likties izsmelts ar dotajām līnijām, līknēm, virsmām, akmens iedobumiem un padziļinājumiem, dotajām krāsām, skaņām, vārdiem, vispār ne ar kādu lietotu materiālu. Tam jāatklāj iekšējā dzīve, jūtas, dvēsele, gars, saturs, t. i., tas viss, ko mēs tieši saucam par mākslas darba jēgu.”[2.: 190.lpp.]
No minētā izriet, ka mākslas darbs ir sarežģīts veselums, kurā ideāli tēlainais saturs ir mijiedarbībā ar materiālo formu.
Mākslas darbā izšķir tā saturu un formu.
Saturs ir tēlu sistēma, ko mākslinieks vēlas parādīt cilvēkiem. Forma savukārt ir satura noformēšanas, organizēšanas veids. Mākslā ir visai neiespējami mehāniski atdalīt kādā darbā statisku formu un statisku saturu.[2.: 191.lpp.]…
