Grieķu cilmes vārds ēthos apzīmē tikumu, raksturu, paradumu. Ētika ir mācība par tikumību un morāli. Tā novērtē cilvēka darbību no labā un ļaunā izpratnes viedokļa. Ētikas galvenās kategorijas ir labais, ļaunais, gods, cieņa, pienākums, atbildība, sirdsapziņa, laime, dzīves jēga un gribas brīvība.
Runājot par ētiku, noteikti pieminam arī morāli un tikumību. Morāle regulē cilvēka darbību sabiedrībā ar normu palīdzību. Tā ir ideāls, uz ko tiekties, kam jābūt, bet kas ne vienmēr ir sabiedrībā klātesošs. Morāles normas ir atšķirīgas dažādām tautām un dažādos vēsturiskajos laikmetos.
Jēdziens tikumība parasti izsaka to pašu, ko ētika un morāle, taču ētikas mācībā to lieto, lai izteiktu reālo morāles normu ievērošanu konkrētā sabiedrībā. Tikumības nav, ja cilvēks neatzīst otru cilvēku par viņam līdzīgu būtni, kurai ir tādas pašas tiesības uz dzīvību, pastāvēšanu un brīvību kā viņam pašam. Tikumiskas attiecības starp cilvēkiem sākas ar to, ka cilvēks atzīst otru cilvēku un atsakās no sava ego kā visu lietu mēra.
Tā, piemēram, Senās Ķīnas sabiedrībā pastāvēja pieci labie tikumi – žēlsirdība, taisnīgums, kārtība, piesardzība un uzticība.
Savukārt grūti izprast mūsdienās Senās Grieķijas ētiku, kura ļāva tēvam atņemt dzīvību bērnam ekonomisku apsvērumu vai vienaldzības dēļ, kā arī ja viņš nebija fiziski labi attīstīts. Tomēr audzināšanas procesā te liela nozīme tika piešķirta katra atsevišķa cilvēka morālai pilnveidošanai. Tā , piemēram, Sokrats uzskatījis, ka visu dzīves jautājumu praktiskās risināšana pamatā ir ētika, kas ietverta formulā: zināt > gribēt > varēt > darīt. Savukārt Aristotelis uzskata, ka tikums neizriet no zināšanām, bet gan no gribas stāvokļa. Cilvēka prātam jāvalda pār visiem dzīves izpaudumiem.…
