Šīs četras zinātnes manuprāt ir tuvu saistītas un veido pamatu mūsdienās pastāvošajām ētikas normām.
Tāpēc mēģināšu sniegt īsus paskaidrojumus kā ikviena no šīm zinātnēm savstarpēji ir saistītas un veido pamatus mūsdienu cilvēku ētikas uzskatiem, kas ir labi, pareizi, un kā nevajadzētu un nedrīkst darīt.
1.Ētika
Ētika - filozofiska zinātne, kura pēta morāli. Ētika ir viena no senākajām teorētiskajām disciplīnām, kas radusies kā filozofijas daļa vergturu sabiedrības tapšanas laikā. Tikumības mācības apzīmēšanai terminu "ētika" ieviesa Aristotelis.
Ētika rodas, garīgi teorētiskajai darbībai nošķiroties no materiāli praktiskās, t.i., rodoties šķiru sabiedrībai.
Tomēr ētikas teorētiskais uzdevums tajā laikā bija risināt praktiskās tikumības problēmas, kādas cilvēkam radās dzīvē.
Ētikas specifika ir tā, ka tajā minētie mērķi tiek formulēti kā idejas par jābūtisko, par labo un ļauno, kā ideāli, morāles principi un uzvedības normas, kā mācība par cilvēka sūtību un viņa dzīves jēgu.
Ētika var izšķirt divējāda veida problēmas:
jautājumus, kā cilvēkam jārīkojas,
specifiski teorētiskos jautājumus par morāles izcelšanos un būtību.
Ētikas attieksme pret tās objektu - morāli pamatojas uz faktu, ka morāles principus nenosaka filozofi, bet tie izveidojas cilvēku sociālajā praksē, tajos var saskatīt daudzu paaudžu milzīgo dzīves pieredzi.
Tikai tad, kad radās zinātniska teorija par sabiedrības attīstību un tika atklāti arī morāles attīstības likumi, ētika kļuva spējīga zinātniski pamatot morāles principus, pierādīt vienu saprātīgumu un citus racionāli kritizēt.
Līdz ar to ētika kļuva cilvēkiem par palīglīdzekli apzinīgi un mērķtiecīgi izstrādāt tos morāles priekšstatus, kuri atbilst viņu vēsturiskajām vajadzībām.
Ētikas pamatos ir mācība par morāles kā īpašas sociālas parādības un sabiedriskās apziņas formas iedabu, par morāles nozīmi sabiedrības dzīvē, par cilvēku dzīves materiālos apstākļos atspoguļojošo tikumisko priekšstatu attīstības likumiem, par morāles šķirisko raksturu.…
