Ētiskie principi ir viena no morāles apziņas formām, kurā morālās prasības izpaužas maksimāli vispārināti. Ja norma nosaka, kāda konkrēti rīcība cilvēkam ir jāveic, bet morālās īpašības jēdziens raksturo cilvēka uzvedības atsevišķas puses un rakstura iezīmes, tad principi vispārīgajā formā atklāj vienas vai otras tikumības saturu, izsaka sabiedrības morālajā apziņā tikumisko būtību, viņu sūtību, dzīves jēgu un savstarpējo attiecību raksturu.
Tie norāda cilvēkam vispārējo darbības virzienu un parasti kalpo par pamatu detalizētākām uzvedības normām.
Dažādu šķiru morāle dažādi traktē cilvēka tikumisko būtību, izvirzot šim traktējumam atbilstošus ētikas principus. Piemēram, buržuāziskā ētika, balstās uz atziņu, ka cilvēks atbilstoši savai “dabiskajai” būtībai ir egoists, kurš spējīgs izdarīt labumdarbību sabiedrības labā tikai tad, ja tā atnes viņam personīgu labumu, un šīs ētikas galvenais princips ir egoisms un individuālisms.
Cilvēku personiskajās attiecībās egoisma principu tīri ārēji papildina un ierobežo altruisma principu. No šī viedokļa, visas sabiedrības uzplaukums tiek saistīts vienīgi ar atsevišķu personu labklājību, kas rodas, katram “brīvi” kalpojot savām interesēm. Komunistiskā morāle, gluži pretēji, balstās uz to, ka cilvēka brīvības pilnīga realizācija, viņa vajadzību harmoniska apmierināšana un katra spēju attīstība ir iespējama tikai kolektīvā. Tāpēc cilvēku sabiedrībai ir jādibinās nevis uz personisko izdevīgumu, bet kopējiem mērķiem, kuru realizācija nes labumu arī katram atsevišķi. Tas nozīmē, ka cilvēka patiesais aicinājums ir apzinīgi kalpot sabiedrībai un galarezultātā – cilvēcei kopumā (kolektīvisma princips). Komunistiskajā sabiedrībā sabiedriski derīgā darbība kļūst par katra organisku vajadzību.
Līdzās principiem, kuri atklāj noteiktas tikumības saturu, pastāv arī formālie principi, kuri atklāj morālo prasību pildīšanas īpatnības (piemēra, apzinīgums un tā pretstati – fetišisms, formālisms, dogmatisms, autoritārisms, fanātisms, fatālisms). Kaut arī šie principi nenopamato kādas konkrētas uzvedības normas, tie tomēr ir cieši saistīti ar noteiktas tikumības iedabu, parāda, kādā mērā tā pieļauj cilvēka apzinātu attieksmi pret viņam izvirzītajām prasībām.
1.1. Altruisms
Altruisms (franču valodā altruisme – cits) – morāles princips, kas uzstāj, lai cilvēks pārvarētu savu egoismu, un pašaizliedzīgi kalpotu “savam tuvākajam”, būtu gatavs ziedot savas intereses citu labā.
Altruisms tiek pretstatīts egoismam. Par morāli pareizāko rīcību tiek atzīta tā, kas nes baudu lielākam cilvēku skaitam. Cilvēkam ir jāuzdod sev jautājums: “Kādas būs sekas tieši šai manai rīcībai, t.i., kādu labuma pārsvaru tā dos vai nedos cilvēku vairākumam?”
Filozofiskā izpratnē altruisms ir to cilvēku tikums, kuri strādā sava tuvākā labā vai kalpo cilvēcei tikai prieka pēc, ko no tā gūst. Šis tikums pats par sevi ir augstas garīgas evolūcijas rādītājs, jo liecina par cilvēka uzmanību pret savu tuvāko. Tāpēc patiesu altruistu ir maz. Protams, ir daudz laipnu, atsaucīgu cilvēku, kuri reizēm palīdz citiem, bet tikai retumis altruisms kļūst par dzīves ideālu tādā mērā, lai upurētu savas intereses un labklājību. Bet altruisms pamatojas tieši uz pašuzupurēšanos un pašatdevi.
Atšķirībā no mums ierastā priekšstata altruists nav obligāti dievticīgs, un labdarība nenotiek vienīgi ticības ietekmē. Ir ateisti – altruisti, kuri, Dievam neticēdami, tic dzīvei un pašam cilvēkam. Šajā gadījumā šī „nereliģiozā” ticība ir pietiekama, lai viņus iedvesmotu uz vēlēšanos palīdzēt savam tuvākam ikreiz, kad rodas izdevība.
Altruismam seko dāsnums, tāpat kā egoismam neizbēgams skopums. Taču būt dāsnam nenozīmē dot tikai naudu vai materiālus labumus tiem, kuriem to trūkst. Tas nozīmē dāvināt arī savu laiku. Katrs zina, cik daudz ļaužu cieš no vientulības. Citi ir slimi un tiem nepieciešams morāls atbalsts, citiem nepieciešama visvienkāršākā palīdzība, kura mums „neko nemaksā”, bet viņiem sniedz lielu atvieglojumu. Tāpēc altruisms ir palīdzības sniegšana tiem, kam tā nepieciešama, bet šī palīdzība var izpausties visdažādākajās jomās. Tā ir savstarpēja palīdzība un gatavība labdarībai.
Kļūt altruistam, tas nozīmē dot citiem arī savas zināšanas. Vai nu mēs to apzināmies vai ne, bet mums vienmēr ir ko iemācīt citiem. Tām nav obligāti jābūt intelektuālām zināšanām zinātnes, literatūras vai mākslas jomā. Runa var būt par tīri praktiskām iemaņām kādā cilvēciskā darbībā. Tāpēc labāk iemācīt otram, kā viņam rīkoties savas labklājības labā, nekā darīt to viņa vietā. Tā mēs viņam dodam iespēju pašam uzņemties atbildību. Piemēram, labāk iemācīt cilvēkiem, kuri dzīvo tuksnešainos rajonos, pareizi apūdeņot laukus, nekā sūtīt viņiem pārtikas preces, kaut gan viena palīdzība netraucē otrai. Jebkurā gadījumā altruisms ietver garīgo un fizisko labklājību veicinošu zināšanu nodošanu citiem. …
