Senās Grieķijas kultūrā divi vārdi (logos un ethos) apzīmēja turpmākajā laikā nozīmīgus savstarpēji saistītus virzienus dzīves jēgas meklēšanā. Vārds logoss grieķu valodā nozīmē vārds, jēdziens, doma, saprāts, mācība, apjēgums, pasaules likumsakarība. Logoss māca ielūkoties lietās, parādībās, bezgalīgi meklēt arvien dziļākas likumsakarības, dziļāku un plašāk tverošu būtību. Ethos – grieķu valodā ethos pierasta dzīvesvieta, paradums, tikums, raksturs - izsaka sākotnēji kaut ko stabilu Visumā un cilvēku dzīvē, darbošanos noteiktā telpā un laikā.
Ētika tradicionāli tiek atzīta par filozofijas nozari, kura nodarbojas ar refleksiju par morāli un tikumību. Ētikas vēsture ietver filozofisku refleksiju, kurā salīdzināti, noliegti, atzīti, papildināti un atmesti dažādi uzskaiti par samērā tradicionālo morāles filozofijas priekšmetu. To parasti veido trīs savstarpēji saistītas struktūras jeb elementi – cilvēka priekšstats (tēls), jābūtība (iespējamība, ideāls, programma, projekts), tehnika (tehnoloģija, darbība, māksla, metode, veids, kā īstenot iespējamību). Minētās struktūras un to dinamisms ļauj atšķirt ētiku no citām filozofiskās domas sastāvdaļām – ontoloģijas, epistemoloģijas, estētikas utt.
Īpaša loma piemīt jābūtības struktūrām jeb ideālajai realitātei, ko izstrādā katrs jauns ētikas virziens, kura pieteikums ļauj runāt par jaunu ētikas pavērsienu. …