Etniskā intolerance kā sabiedriska problēma

Iepriekšminētās rindiņas atradu izgrieztas no vairākus gadus veca laikraksta. Tas ir fragments no kāda mākslinieka darba, kas veltīts savstarpējās etniskās tolerances tēmai. Atceros, ka pirmo reizi lasot šīs rindiņas, iedomājos tajās izteikto neiecietības esences absurdumu. Patiesi, mēs šobrīd dzīvojam globālā un multikulturālā pasaulē, kurā nepietiek ar slīgšanu pašpietiekamā apmierinātībā – būtībā kultūru dialogs šādā pasaulē pieder pie izdzīvošanas un veiksmes stratēģijām. Tomēr bieži gan ikdienā, gan konflikta situācijās mēs šo vienkārši patiesību aizmirstam.
Svešvārdu vārdnīca tolerances jēdzienu skaidro kā iecietību pret citu uzskatiem, ticību, paražām, bet „Psiholoģijas vārdnīcā” tolerance tiek definēta kā izturība un cieņa pret cita cilvēka un citu sabiedrību uzskatiem, tradīcijām, uzvedības normām utt., īpaši pret minoritāšu grupām. Būtībā tolerance jeb iecietība ir psiholoģisks konstrukts, kas nodrošina miermīlīgu fizisku līdzās pastāvēšanu, kā arī aiztaupa personiskas ciešanas un stresu, domājot par atšķirīgo kā svešo un sev naidīgo.
Toties pedagoģijas doktore Liesma Ose savā konspektā portālā „Iecietiba.lv” raksta: „Tolerance kā kvalitāte ir kompleksa, to var aplūkot kontekstā ar empātiju, konformismu, atraktivitāti un pievilcību, identifikāciju.” Viņa uzsver, ka toleranci var veicināt sekojoši mijiedarbības tipi:
• dialogs;
• sadarbība;
• aizstāvība.…