1. Poļu vēsture Latvijā.
Poļu pirmsākumi Latvijā meklējami jau XVI gadsimtā – laikā, kad sabruka Livonijas ordenis.
1558. gadā sākās Livonijas karš. Krievijas cars Ivans Bargais bija iekārojis Livonijas teritoriju izdevīgo tirdzniecības ceļu un izejas pie Baltijas jūras dēļ. Lai atbrīvotos no krievu iebrucējiem, pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers vienojās ar Poliju – Lietuvu, ka atdos daļu teritorijas, ja poļi no tās cara armiju padzīs.
Karam beidzoties, Latvijas teritorijā izveidojās Kurzemes – Zemgales hercogiste, par kuras hercogu kļuva G.Ketlers, un Vidzemes, Latgales teritorijā – Pārdaugavas hercogiste, kura tika tieši iekļauta Polijas valstī. Kurzemes – Zemgales hercogiste politiski skaitījās Polijas vasaļvalsts.
1600. gadā sākās poļu – zviedru karš, kurš risinājās Latvijas teritorijā. 1629. gadā tika noslēgts Altmarkas pamiers, kas noteica, ka teritorija tiek sadalīta starp Poliju un Zviedriju. Vidzeme palika zviedru rokās, bet Latgale kļuva par Polijas provinci.
Latgalē šajā laikā pārliecinoši nostiprinājās katoļticība. Nozīmīgs faktors bija arī jezuītu darbība – viņus pelnīti var saukt par apgaismības nesējiem tautā. Izdeva pirmās grāmatas, cēla baznīcas. Tolaik tika atvērta pirmā bibliotēka, izveidota pirmā augstākās izglītības iestāde – garīgais seminārs, uzcelta Aglonas baznīca. Ievērojamākās baronu dzimtas – Manteifeļi, Borhi, Korfi, Moli, Plāteri. No šīm dzimtām nāca daudzi plaši pazīstami cilvēki – vēsturnieki, rakstnieki, zinātnieki. Plāteru dzimtai piederēja īpašumi Krāslavā, kura tolaik kļuva par garīgās dzīves centru Latgalē.
1772. gadā Latvija tika pievienota Krievijas impērijai. 1776. gadā Latgale tika iekļauta Vitebskas guberņā, bet Kurzeme un Vidzeme ietilpa Baltijas guberņā. Krievijas guberņās sākās rusifikācijas politika. Tika aizliegta jezuītu darbība, aizliedza latīņu druku.
…
