Ievads
Zināšanas par tautu izcelšanos, par tautu nodarbošanos un dzīves veida, kultūras un pasaules skatījuma attīstību nepieciešamas visu laikmetu tautu vēstures un kultūras izpratnei. Tikai iepazīstot tautas dzīvi visā tās daudzpusībā, iespējams radīt pareizu priekšstatu par tautas attīstības gaitu, atklājas vēstures likumsakarības un rodas iespēja mērķtiecīgi sekmēt tautas kultūras un dzīves veida attīstību. [2,5]
Etnogrāfija ir vēsturiska zinātne, kura pēta tautas sadzīvi un kultūru. Jēdziens „etnogrāfija” (grieķu valodā etnos – tauta, grafos – rakstu ). Etnogrāfija ir cieši saistīta ar arheoloģiju, antropoloģiju, ģeogrāfiju un dažādu valodu zināšanu. Tā nodarbojas ar tiešu pasaules tautu sadzīves un paražu izpēti, to apdzīvotību un kultūrvēsturiskās savstarpējās attiecības. [1, 65]
Etnogrāfijas mērķis ir sniegt cik iespējams sistemātisku pārskatu par latviešu tautas kultūras un dzīves veida attīstību no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. [2, 6]
2.1. Etnogrāfisko avotu rašanās un evolūcija.
Ārzemēs etnogrāfija dalās uz aprakstošo ( etnogrāfija ) un teorētisko (etnoloģija). Tās kā likums iekļaujas kopīgā zinātnes sistēmā par cilvēku – antropoloģiju, kura sastāv no priekšvēstures: fiziskā antropoloģija, sociālā antropoloģija, etnoloģija, folklora, lingvistikas un arheoloģija. Etnogrāfija kā patstāvīga zinātne atdalījās 19. gadsimta vidū, bet tās dati tika izmantoti ilgi pirms vēsturiskās izpētes. [5, 65-64]
Attīstība vēsturiskajā antropoloģijā, antoloģijā, socioloģijā neapšaubāmi paplašināja nozares, kur var izmantot etnogrāfiju. [3, 152]
Etnogrāfiskās liecības ir folklorā plašos vecākajos rakstītajos avotos. Tā jau uzrakstos kapenēs Senajā Ēģiptē ir ziņas par kaimiņvalstu iedzīvotājiem Nūbijas, Sīrijas, Palestīnas un Arābijas. Hērodota darbos aprakstās tautas, kuras apdzīvoja mūsu valstis, raksturo to paražas, ticību, tikumus un ar ko galvenokārt šīs tautas nodarbojās. Etnogrāfiskās liecības ir arī senākajā krievu rakstības piemineklī.
Etnogrāfiska rakstura liecības satur arī vietējās krievu hronikās. Pirmā etnogrāfiskā monogrāfija tika uzrakstīta 1715. gadā. Taču tā tika publicēta tikai 19. gadsimta beigās, kaut arī savāktie Gregorija Novicka materiāli jau 18. gadsimta sākumā bija ienākuši zinātnē. Gregorijs Navickis skaitās autors vienam no pirmajiem pasaules literatūrā etnogrāfiskajiem pētījumiem.
…
