Pasakas vēsta, ka senos laikos ezeri lidojuši pa gaisu un rūkdami laidušies lejup, tiklīdz izdzirdējuši pieminētu savu vārdu. Mūsdienās ezeru rašanās tiek izskaidrota galvenokārt ar ledāja atstātiem pauguriem un ieplakām, ar upju un ledāja straumju darbību un ar jūras atkāpšanos.
Visvairāk ezeru atrodas augstienēs, kur starp ledāja veidotiem pauguriem un grēdām ir daudz dažādu ieplaku. Gandrīz puse Latvijas ezeru atrodas Latgales augstienē, kur tie ir ļoti atšķirīgi pēc lieluma un dziļuma, izvietojušies vai nu pa vienam, vai arī savā starpā savienoti ar caurtekām un upēm. No dienvidaustrumiem uz ziemeļrietumiem stiepjas paralēlas ezeru virknes, piemēram, no Latvijas visdziļākā ezera Drīdža un Sīvera līdz Cirīša un Rušona ezeram.
Ir arī tādi ezeri, kuru gultnes izgrauzuši ledāja kušanas ūdeņi, piemēram, Cieceres ezers. Vairāki ezeri veidojušies senā Baltijas ledus ezera gultnē, piemēram, Ķīšezers.
Daži ezeri ir agrāko jūras lagūnu paliekas, piemēram, Papes un Engures ezers. Ezeri var veidoties arī no upju vecupēm – vietās, kuras upe pametusi, veidojot jaunu gultni. Šādi sekli ezeri atrodami Gaujas, Pededzes un citu upju ielejās.
Cik pavisam ir ezeru Latvijā?
Tādu ezeru, kuru platība ir lielāka par 10 km², ir tikai 16. Taču šie ezeri aizņem apmēram 45 % no visas Latvijas ezeru kopplatības. Ja mēs skaitām tikai ezerus, kuru platība ir vismaz 1 hektārs, tad to ir 2256. Nav saskaitīts, cik ir mazāku ezeriņu, purva akaču ezeriņu un piemājas dīķu. Ezeru kopplatība Latvijā ir apmēram 1000 km² jeb 1.5 % no Latvijas teritorijas.
Vislielākais ezers ir Lubāns (ūdens virsmas platība 80,7 km²), dziļākais – Drīdzis (65,1 m), salām bagātākais – Ežezers (vairāk nekā 35 salas).
Kādi vēl ir stāvošu ūdeņu biotopi Latvijā?
Pie stāvoša ūdens biotopiem pieskaitāmi ne tikai ezeri, bet arī vecupes, piemājas dīķi, zivju dīķi, bebru dīķi un periodiski izžūstošas lāmas.
Vecupes ir mazas, aizaugošas ūdenstilpes, kas ir kādreizējās upes gultnes vai attekas, bet pašlaik nav savienotas ar upi. Tās parasti veidojas, kad kādas līkumotas upes straume pavasara palu laikā izskalo jaunu ceļu. Daļa no agrākās upes gultnes zaudē savu saikni ar upi un kļūst par vecupi. Dažas upes kartē atgādina bizi jeb pīni – loku lokiem vijas gan pašreizējā upes gultne, gan agrākās gultnes atliekas – vecupes.
Bebru dīķi ir bebru izveidotas mazas ūdenskrātuves uz nelielām upītēm, strautiem un grāvjiem. Tie ir jaunizveidojušies biotopi, un to krasti, grunts un augājs visu laiku mainās. Sākumā vērojama sākotnējā biotopa (meža, pļavas) veģetācijas iznīkšana, kad bebra veidotā ūdenskrātuve kļūst aizvien lielāka. Ar laiku dīķī notiek pārpurvošanās un ūdensaugu veģetācijas veidošanās. …
