Galvenokārt E. Zolā darbā „Dāmu paradīze” tiek atspoguļotas veikalu darbinieku savstarpējās attiecības, un tās bija ļoti negatīvas un saspīlētas, jo galvenā vērtība bija alga un nauda, nevis patiesu draugu atrašana vai normālas cilvēciskas attiecības. Šķiet, ka vienīgais izņēmums bija Denīze, kura ieguva vismaz vienu draudzeni Polīnu, bet ar pārējām nespēja rast kopīgu valodu.
Lai gan ārēji darbinieki bija pieklājīgi un laipni, varbūt pat draudzīgi viens pret otru, aiz muguras visi viens otru aprunāja un centās nomelnot. Denīzes un Polīnas draudzības dēļ veikalā starp divām nodaļām varētu teikt, ka pat tika pieteikts karš iepriekšējo nesaskaņu vietā. Ikviens centās iegūt sev pēc iespējas labāk atalgotu amatu, tikt pie labākajiem klientiem, lai iegūtu lielākus procentus, un pārdevēji bija gatavi uz visu, pat ja tā dēļ bija jāupurē citi darbinieki vai jārunā nepatiesībā. To, kā katrs pārdevējs cīnījās par jebkuru klientu atspoguļo arī šis citāts, kad Denīzei bija jāapkalpo viņas pirmais klients šajā jaunajā darbā, nodaļas vadītāja viņai teica: „Redzat, jūs neko nesaprotat. Ejiet kaut kur sāņus lūdzu!”, un klientu nodeva citas pārdevējas rokās.
Šo savstarpējo attiecību modeli varētu uzskatīt par necilvēcīgu, un vainīgi pie tā ir gan paši veikala darbinieki, kuriem nauda ir svarīgāka, gan savā ziņā arī Murē, kurš bija samaitājis savus darbiniekus un padarījis viņus par naudas vergiem, kuri dancoja pēc viņa stabules. Protams, tas nebija darīts apzināti, galvenā doma katram bija, kā vislabāk nopelnīt, taču tas ļoti krasi iespaido un pilnībā izmaina cilvēku savstarpējās attiecības, tas cilvēkus padara mantkārīgus. …