Fašisms [ it. fascisimo < fascio < lat. fasces ( romiešu liktoru ) rīkšu saišķis] – ekstrēmiska politiska kustība, kas radās revolucionāru procesu apstākļos. Tas aptvēra Rietumeiropu pēc Pirmā pasaules kara un revolūcijas Krievijā. Fašisms radās kapitālistiskās sistēmas vispārējās krīzes posmā uz Oktobra revolūcijas izraisīto revolucionārās cīņas pacēlumu Eiropā.1 Fašisms izveidojās 20. gadsimta sākumā Itālijā, kur bijušais sociālists Benito Musolīni ( Itālijas diktators laikā no 1922. – 1943. gadam un fašisma ideoloģijas pamatlicējs, kas izmantoja pēckara Itālijā valdošo sabrukumu un pesimismu, lai gūtu atbalstu un politisku varu. Benito Musolīni izveidoja korporatīvu valsts pārvaldi, radot pastāvīgus, fašistu partijas kontrolētus konsultatīvos mehānismus starp sociālajiem partneriem vienas nozares ietvaros) sāka vadīt salīdzinoši nelielu pusmilitāru organizāciju, kuras programmas pamatā bija nacionālisms, antiliberālisms un antisociālisms.2 Taču vairums informācijas avotos kā fašisma dzimtene tiek minēta ne tikai Itālija, bet arī Vācija, kur abās radās pirmās fašistiskās organizācijas un partijas. Jāatzīmē, ka, lai gan Hitleriskā Vācija bieži tiek dēvēta par fašistisku, tomēr, ņemot vērā Ādolfa Hitlera vardarbīgo rasisma un antisemītisma politiku, precīzāk to būtu dēvēt par nacistisku.
Hitlera Vācijā praktizēta fašisma forma, ko raksturo totalitārs terors, genocīdisks antisemītisms un ekspansīvs rasisms. Ādolfs Hitlers (1889 – 1945) uzskatāms par 20. gadsimta nežēlīgākajiem diktatoriem, kurš spēja militarizēt vācu tautu, pakļaujot visu valsti, lai īstenotu savu nodomu par plašākas dzīves telpas iegūšanu āriešiem. Izveidojot teroristiskus režīmus, kuri balstījās uz totālu teroru, fašisms iznīcināja visas demokrātiskās tiesības un institūcijas. Fašisms ir protesta ideoloģija, kas sakņojas dažādās 19. gadsimta idejās, kuru izkārtošanu vienotā sistēmā pēc Pirmā pasaules kara lielā mērā sekmēja kara radītais posts un saimnieciskais sabrukums, kā arī neatrisinātās starptautiskās problēmas. …
