Fenomenoloģijas izplatīšanās un panākumi izskaidrojami pirmām kārtām ar to, ka tā atbilda subjektīvā ideālisma vispārējiem centieniem atrast kādu izeju no tam nenovēršamā solipsisma strupceļa. Uzdevums bija, nepametot subjektīvā ideālisma izejas pozīcijas, ieviest tajos zināmu objektīvisma momentu.
Fenomenoloģija radās Rietumu filozofiskās domas attīstības izšķirīga pagrieziena laikā un manifestēja tās kardinālās izmaiņas, kuras tolaik norisinājās visā kultūrā. XX gs. Buržuāziskajai filozofijai raksturīgā iracionālistiskā tendence, kas tiek skaidri izteikta „dzīves filozofijā”, sastapās ar pretdarbību, kas nāca no matemātiskās sfēras, kuras loģiskā struktūra nebija pakļauta iracionālisma korozijai. Šādos apstākļos radās mēģinājumi samierināt iracionālismu ar loģiku, ietērpt iracionālu saturu loģiskās formās.1
Lai gan šī fenomenoloģija bija sholastiska, tukša, zinātniski neauglīga, varbūt zināmā mērā tieši tādēl tā ieguva ievērojamu ietekmi uz filozofisko domu kapitālistiskajās zemēs. Vācijā šī fenomenoloģija kļuva par vienu no galvenajiem iracionālisma izplatīšanas kanāliem. 2
1.1.Galvenie pārstāvji
1.1.1.Edmunds Huserls (1859-1938)
Savos agrīnajos darbos Huserls sevišķi uzsvēra savas mācības loģisko aspektu; tas bija saistīts ne tikai ar fenomenoloģijas zināmo tuvību neokantismam, bet arī loģisko problēmu pieaugušo lomu, jo jaunās matemātiskās nozares ārkārtīgi strauji attīstījās un prasīja loģisku pamatojumu.
Viens no galvenajiem darbiem „Fenomenoloģijas ideja. Pieci.”, kas radās 1907. gadā, iezīmē būtisku pavērsienu Huserla filozofijā. Huserls izvirzīja prasību padarīt filozofiju par stingru zinātni, kuras tēzēm jābūt tikpat absolūti patiesām kā loģikas likumiem un matemātiskām tēzēm.
Huserla mācības būtību var reducēt uz trim galvenajām idejām:
1)Filozofijai nav nekādas attieksmes ne pret apkārtējo pasauli, ne pret zinātnēm, kas šo pasauli pētī; tās priekšmets ir tikai apziņas parādības (fenomeni), kas tiek apskatītas kā vienīgais dotais un tieši dotais;
2)Šie fenomeni tiek izprasti nevis kā psihiskas parādības, bet kā kādas absolūtas būtības, kam ir vispārīga nozīme, kas nav atkarīgas no individuālas apziņas, bet tomēr atrodas tikai tajā un ārpus tās nepastāv;
3)Šīs būtības netiek izzinātas saprāta abstrahējošās darbības ceļā, bet tiek tieši pārdzīvotas un pēc tam aprakstītas tā, kā tiek apcerētas intuīcijas aktā. 3
Ievērojamais filozofs savas dzīves noslēgumu pavada sarūgtinājumā – viņu kā dzimušu ebreju (kaut arī agrā jaunībā konvertētu evaņģēliski luteriskajā ticībā) skāra nacistiskās vajāšanas.
„Kas ir patiess...” raksta Huserls, „tas ir patiess „pats par sevi”; patiesība ir identiski vienota, vai to spriedumos uztver cilvēki vai briesmoņi, eņģeļi vai dievi.” …
