Filmas pēdējie kadri attēlo kalnu ar krustu tā galā, kurš zīmīgi atrodas sānā, norādot tāpat kā iepriekš uz to, ka cilvēks ir mazs un nespējīgs pret plašo pasauli un likteni. Fonā skan balss, kura stāsta, ka slepkavības turpinās. Balss tembrs ir mierīgs, bet tai pat brīdī ievieš klausītājā pārdomas, kas norāda uz to, ka Lorena kā žurnāliste prot savu darbu. Veids, kādā filmā runā persona, ir stiprs indikators, kas norāda uz personas piederību un sociālo statusu.6 Lai identificētu stāstītāju, tiek parādīta Lorena, kura atrodas pie līķa, kurš nupat atrasts. Līķis ietērpts fabrikas zilajā kostīmā, kas sasaucas ar iepriekš minēto, ka zilā krāsa ir šī padevības, kura liek uzņemties grūtu darbu un nereti ciešanas. Tiek rādīta baznīca, Meksikas uzraksti; Evas seja tuvplānā un pēc tam saskaņoti Lorenas bērnības seja tuvplānā, kas liek meklēt abās sievietēs kopīgo. Pilnmēness un kāda aprakta līķa kāja ir pēdējie kadri filmā, kas vēsta par to, ka nekas nav beidzies. Šo kadru savstarpējā sasaiste ir montāža laikā, kad atšķirīgas realitātes veido laikā secīgus momentus. Ar šīs montāžas palīdzību tiek radīta klātbūtnes izjūta virtuālā telpā un vienlaikus konstruē filmas jēgu no atsevišķiem realitātes kadriem.7
Filmas jēga filmā tiek atspoguļota ar dažādiem iepriekšminētajiem elementiem un paņēmieniem. Zemteksts tiek vistrāpīgāk norādīts pēdējos teikumos par to, ka slepkavības turpinās, turklāt pēdējais kadrs ir sievietes līķa kāja, kas vēsta, ka ikvienai sievietei ir jābūt uzmanīgai, jāapdomā katrs savs solis, ko viņa veic. Lai arī ķermeniski autora klātbūtne filmā nav saskatāma, bet iekšēji var just, ka autoru uztrauc patiesie notikumi Meksikā, tādēļ viņš, uzņemot filmu, ir pārdomājis katru soli, kā vislabāk skatītājam atklāt traģiskos notikumus un to situāciju.
…
