Filosofija no renesanses līdz mūsdienām

SECINĀJUMI
Renesanses laikmets - filozofiskās domas, zinātnes un mākslas organiskās sintēzes periods. Dieva loma mazinājās, vietā nāk ticība cilvēkam. Zinātne atdalās no Dieva.
Vēlāk 16. un 17. gs. pamazām atkāpjas feodālisms un ienāk kapitālisms, rezultātā mainās arī filozofija. Jauno laiku filozofija attīstās divos virzienos, attīstot empīrisko un racionālo tradīciju, kuras savā starpā sacentās līdz pat 18.gs. beigām.
18. gadsimtu Eiropas vēsturē pieņemts dēvēt par saprāta laikmetu, jo prāts tika pasludināts par galveno cilvēka dzīves noteicēju. Rietumeiropas sabiedrības attīstībā notiek feodālisma krīze, kuru nosaka Lielā franču revolūcija. Parādās apgaismības laiks ar Didro, Holbaku un citiem priekšgalā. Apgaismības pamatā ir ideālistisks uzskats par apziņas un prāta noteicošo lomu cilvēka dzīvē. Savu spēku tā smēlās renesanses humānismā, Dekarta racionālismā un Loka politiskajā filozofijā. Apgaismības būtība ir filozofijas vēršanās pret reliģiju un ideālismu. Krievijā šīs idejas atbalsta Lomonosovs, tad seko klasiskā vācu filozofija-Kants, Hēgelis, Fihtē un citi. Pamatā attīstās ideālistiskā dialektika. Fejerbahs vērsās pret ideālistisko filozofiju un pret reliģiju. Tika izveidota antropoloģiskā materiālisma teorija.
Uz 19. un 20. gs. robežas vērojama atteikšanās no dabas likumību attiecināšanas uz cilvēkiem un viņu kopībām, jo te valda teoloģiskas sakarības, kas nav saistītas ar stingru nepieciešamību un cēlonību. Iezīmējas centieni novilkt robežu starp dabu un sociālo (kultūras) realitāti. Sabiedrību iesaka skatīt nevis kā organismu, bet kā garīgu realitāti, kas dota cilvēku apziņā.
…