Vārds “filozofija” esot sengrieķu izcelsmes un tulkojumā nozīmē gudrības mīlestība. Tas liek domāt, ka filozofija nav zinātne priekš muļķiem. Un vienīgais veids, kā pārbaudīt, vai cilvēks ir kaut cik erudīts – ir uzdot pēc iespējas vairāk jautājumus.
Tāds ir arī filozofijas viens no pamatprincipiem. Filozofija veidojas kā ceļš uz gudrību. Sokrāts esot teicis “Es zinu, ka neko nezinu.” Tas ir pamats tam, lai domāšana virzītos uz priekšu un nepaliktu apšaubāmu atziņu gūstā. Filozofija sākās ar jautājumiem, nevis atbildēm uz tiem. Filozofijas apguve prasa dziļi personisku skatījumu. Lai spētu atrast savu viedokli, savu pārliecību, ir jāmācās no tiem, kas pasaules filozofiskajā domā sasnieguši visaugstāko līmeni, tas ir no klasiķiem. Pagātnes klasiķu darbi ir jāapgūst, par tiem domājot – piekrītot vai nepiekrītot. Filozofijas vēsture vienmēr, kad par to domājam, ir klātesoša. Tas ir tāds takā pamats, bez kura vispār nevarētu pastāvēt mūsdienu filozofija. To varētu salīdzināt ar automašīnu. Kad vispār tika izdomāta pirmā automašīna? Sen, pagājušā gadsimtā. Bet, lai arī kā zinātne ir gājusi uz priekšu, paši pamati ir palikuši vecie – tai vēl joprojām (pārsvarā) ir četri riteņi, daži no tiem ir dzenošie, stūre arī ir, un tā varētu turpināt. Vai varētu būvēt mūsdienās automašīnas, neņemot vērā pašus pamatus? Nē!!! Tā ir arī ar filozofiju.…
