1. Pusaudžu vecumposma īpatnības
Pusaudžu vecumposms ir ļoti nozīmīgs cilvēka garīgajā un fiziskajā nobriešanā. Pusaudžu periods veido pāreju no bērnības uz jauniešu periodu un ilgst no 11 – 15 gadiem. Šī perioda īpašā nozīme ir saistīta ar bērna pubertāti un sociālo attīstību, kā arī identitātes un pašvērtējuma meklēšanu un nostiprināšanos. Izveidojas personības pamatiezīmes un kvalitātes, kā arī atklājas ietekmes emocionālajā, kognitīvajā un sociālajā sfērā. Lielākā vai mazākā mērā pusaudzi raksturo negatīvisms, opozīcija, nepakļaušanās un „lomu” sajukums. Pusaudžu periodu (pēc Mišela Kle) var sadalīt četrās attīstības zonās – pubertatīvā attīstība, kognitīvā attīstība, socializācijas reorganizācija un identitātes veidošanās.
Dažādu slimību epidēmijas aiztur bērnu normālu attīstību. Stress, emocionālās problēmas traucē bērnu un pusaudžu attīstību. Fizisko attīstību aizkavē arī slikti paradumi: alkoholisko dzērienu, narkotisko vielu lietošana, smēķēšana.
1.1. Augšanas un attīstības likumsakarības
Cilvēka fiziskā attīstība sākas no embrionālā perioda, turpinās pēc dzimšanas visu mūžu ar to starpību, ka mūža sākumā tā ir pozitīva, bet beigās – regresīva. Tādēļ to iedala trijos periodos: evolūcijas, stabilajā un involūcijas. Evolūcijas periods ilgst no jaunpiedzimušā līdz pieaugušajam. Aug ķermeņa masa, notiek visu ķermeņa izmēru palielināšanās līdz sasniedz savu galējo lielumu. Ķermeņa masas palielināšanās ar jaunu šūnu veidošanos ir augšanas pamatā.
Stabilais etaps ir brieduma gadi, kad šūnu sabrukšana un jaunveidošanās līdzsvarojas. Ķermeņa masa un izmēri, kā arī to funkcionālās spējas, ir relatīvi nemainīgi.[2]
Involūcijas periodā sākas novecošanās, kur ir sabrukšanas procesi, masas un izmēru samazināšanās.
Augšanā un attīstībā ir zināmas likumsakarības: endogenitāte, cikliskums, pakāpeniskums, neatgriezeniskums, sinhronisms.[1]
Endogenitāte rāda, ka augšanu un attīstību nosaka organisma iekšējie faktori – iedzimtība.[1]
Cikliskums nozīmē, ka augšana un attīstība nav vienmērīga, bet aktivitātes periodi nomainās ar lēnāku augšanu vai attīstību. Aktivitātes periodi ir pirmais dzīvības gads, 6 – 7 gadu vecums un 13 – 14 gadu vecums jeb tā sauktais „pubertātes lēciens”.[1]
Pakāpeniskums norāda, ka cilvēka attīstībā viens pēc otra seko noteikti, visiem cilvēkiem vienādi periodi, kuriem nevar ne „pārlēkt”, ne tos izlaist.[1]
Neatgriezeniskums rāda augšanas un novecošanās vienvirzību. Cilvēks nevar kļūt jaunāks.[1]
