1. Fizisko personu nekustamā īpašuma tiesību saturs
Īpašuma tiesības - īpašums, ir viens no senākajiem tiesību institūtiem, kas parādās jau Senajā Romā, tā saucamajās kviritu tiesībās. Kopš Senās Romas laikiem īpašuma tiesības nemitīgi ir attīstījušās un pārveidojušās, radot arvien jaunus tiesisko attiecību veidus. Mūsdienās arī Latvijā īpašums uzskatāms par nozīmīgāko, svarīgāko Civiltiesību institūtu, jo no tā atvasinātas lielākā daļa citu lietu tiesību, īpašuma tiesībās lielā mērā iespaidojušas arī tādu Civiltiesisko institūtu, kā ģimenes, mantojuma, saistību tiesību saturu. Īpašums ir subjektīva lietu tiesības, tas ir, konkrētai personai piederoša tieša un ekskluzīva vara pār lietu, tātad absolūtas tiesības. Uz savu privāto īpašumu tiesības ir ikvienam, šīs tiesības ietvertas arī Latvijas Republikas Satversmē – 105. pantā.
Latvijas Republikas Civillikums (CL) īpašuma jēdzienu definē kā pilnīgas tiesisko attiecību subjekta varas tiesības pār lietu. Šīs tiesības sevī ietver sevišķas tiesības un pilnvaras, kuras īpašnieks ir tiesīgs īstenot, attiecībā uz savu īpašumu. Īpašniekam ir tiesības valdīt, lietot un rīkoties ar savā īpašumā atrodošos lietu, iegūt no tās visus iespējamos labumus un atprasīt to atpakaļ no jebkuras trešās personas, noteiktā kārtībā ar īpašuma prasību, kā arī aizliegt jebkurai trešajai personai ietekmēt savu lietu. Ar tiesībām valdīt saprot - īpašnieka faktisku varu pār lietu, proti, īpašuma tiesību objektu. Tās ir tiesības ilgstoši un atkārtoti izmantot lietu pēc īpašnieka vēlmēm, jebkurā veidā, ja vien tas nav pretrunā ar likumu. Tiesības rīkoties piešķir īpašniekam tiesības savu lietu iznomāt, patapināt, nodot citas personas pārvaldījumā, pilnīgi vai daļēji atsavināt, iznīcināt, atteikties no tās vai arī kā citādi mainīt, noteikt lietas tiesisko statusu. Tiesības lietot nozīmē iespēju īpašniekam izmantot lietu, tās īpašības, lai apmierinātu savas vajadzības.
Tātad, pēc Civillikuma īpašums ir pilnīgas varas tiesības par lietu, t.i., tiesības valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību. Attiecība starp personu un lietu ir sabiedriska attiecība, jo uzliek pienākumu visām pārējām personām respektēt šo īpašnieka tiesību un atturēties no darbībām, kas varētu kaitēt šo tiesību realizācijai. Arī CL 927.pantā teikts, ka „īpašums ir pilnīgas varas tiesības par lietu, t.i., tiesības valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību”. Tas nepārprotami pierāda, ka īpašuma jēdzienu var raksturot kā:
1) pilnīgas varas tiesību pār lietu, kas tomēr neizslēdz ierobežojumus gan atsevišķu personu, gan sabiedrības interesēs;
2) tiesību valdīt jeb realizēt faktisko varu pār lietu, kas pēc būtības nozīmē iespēju izlietot lietu pēc sava ieskata ilgstoši vai atkārtoti;
3) tiesību lietot lietu jeb iespēju izmantot lietas derīgās īpašības;
4) tiesību iegūt no lietas visus iespējamos labumus;
5) tiesību rīkoties ar lietu – atsavināt, iznomāt, patapināt, nodot cita pārvaldījumā, atteikties no īpašuma, iznīcināt to;
6) tiesību atprasīt īpašumu no katras trešās personas ar īpašuma prasību.
Savukārt jēdziens „lietas” likumā un tiesību zinātnē apzīmē objektus, un var teikt, ka lietas CL apzīmē gan pašu lietu, gan īpašuma tiesību uz to un ka patiesībā pašas lietas CL izpratnē ir tik abstrakts jēdziens, kam ar „reālajām” lietām visai maz kopīga.
Lietas tiek klasificētas ķermeniskās un bezķermeniskās, kustamās un nekustamās, atvietojamās un neatvietojamās, patērējamās un nepatērējamās. Bet, kā norādīts juridiskajā literatūrā, tad lietu klasifikācija kustamās un nekustamās, patērējamās un nepatērējamās lietās un citās lietās attiecināms tikai uz ķermeniskām lietām, bezķermeniskas lietas turpretī tiek pielīdzinātas attiecīgi kustamai vai nekustamai mantai. Tāpēc ir jānoskaidro, ko civiltiesībās saprot ar jēdzieniem „nekustama lieta, manta” un „nekustams īpašums”.
…
