Romiešu tiesības veidojās vairāk nekā tūkstoš gadu ilgajā Romas valsts pastāvēšanas laikā (no VIII gs.p.m.ē. līdz VI gs.m.ē.): romiešu krimināltiesības nav atstājušas ievērojamu nozīmi tiesību vēsturē, turpretī romiešu civiltiesības ar pilnīgi attīstītu privātīpašumu un profesionāli izstrādātām līgumu juridiskām formām ir atstājušas ievērojamu vietu vēsturē.
Persona (latīņu vārds) ir juridisks termins, ar kuru Romas valstī apzīmēja tikai brīvu cilvēku (tas neattiecās uz vergu, jo viņš pēc juridiskā stāvokļa bija lieta). Personas atzina par tiesību subjektiem, bet vergus uzskatīja par tiesību objektiem. Personām kā tiesību subjektiem bija tiesībspēja, tiesībspējīgi sākumā bija tikai Romas pilsoņi un tā sākās ar piedzimšanu (kad bērns pilnīgi atdalījies no mātes miesām), bet izbeidzās ar nāvi. Vispilnīgākā tiesībspēja bija tādai personai, kurai romiešu sabiedrībā bija trīs pamatstāvokļi: brīvības stāvoklis, Romas pilsoņstāvoklis un stāvoklis patriarhālā ģimenē. Ja kāds no šiem pamatstāvokļiem pārmainījās vai zuda – attiecīgi samazinājās vai zuda tiesībspēja.
Romiešu tiesībās līdzās fiziskām personām radās arī mākslīgi tiesību subjekti (šo subjektu apzīmēšanai romiešu juristi lietoja izteicienu „funkcionē personas vietā”). Ar šo jēdzienu bija jāsaprot dažādas biedrības, valsts un privātās iestādes utt., kurām piederēja sava manta un kas ar pārstāvju starpniecību varēja līgt līgumus un sūdzēties tiesā kā patstāvīgi tiesību subjekti. Pirmais tāds juridiskas personas paraugs radās republikas perioda beigās (no IV gs. Līdz I gs. p.m.ē.). Principāta periodā (no 27.g. p.m.ē. līdz m.ē. 284.g.) valsts kase tika uzskatīta par juridisku personu, kas varēja līgt civiltiesiskus līgumus ar privātpersonām, kā arī uzstāties par prasītāju vai atbildētāju tiesā. Juridiskām personām bija tiesībspēja, bet rīcībspēju viņu vārdā īstenoja pārstāvji.…