„ Būtu zinājusi to kalniņu
Kur gulēšu nomirusi
Es apsistu to kalniņu
Ar ozola dēlītēm.”
Ticējumos min, ka mirušo uz kapiem veda ar zirgiem. Zirgi smagi velk, jo veļi viņu sagaida veseliem bariem jau ārpus kapiem, sēžoties ratos. Latviešu tautasdziesmas nerāda nāvi kā ļaunu, un tikai ļauni cilvēki nevar viegli mirt. Gulēšana smilšu kalniņā pie tam nav nekāds nāves miegs, jo mirušie dzird, kas notiek ap viņu, jo nav zaudējuši sakarus ar savējiem. Mirēju nedrīkst atturēt ar pārliecīgām asarām un vaimanām, lai aiziešana nebūtu grūta. Latvijā pēc veco ļaužu nostāstiem dziedātas tautasdziesmas un dejots, sevišķi pēc pusnakts un ja mirušais nebija precējies. Mūsdienās šīs tradīcijas gandrīz nav saglabājušās, palicis uzskats, ka mirušā aiziešanu nedrīkst atturēt ar asarām un vaimanām, bet tas arī netiek ievērots. Netiek ievērots veļu laiks, kā senos laikos, kad klētī klāja galdus, jo domāja, ka nāks veļi, lai tos pabarot.
Es uzskatu, ka liela daļa seno tradīciju vienkārši ir aizmirstas un neievērotas. Daļa latviešu, iespējams pat uzreiz nenoskaitītu tautasdziesmu ja to pajautātu. Es uzskatu, ka patiesam latvietim vajadzētu novērtēt mūsu pašu folkloru. Nevienai citai tautai taču nav tik skaistas, oriģinālas, bagātīgas tautasdziesmas, pasaku, teiku, mīklu, sakāmvārdu, ticējumu, gadskārtu rituālu un valodas vācelītes. Ir grūti pat saskaitīt, cik daudz tā visa mums ir. Šī bagātība ceļojusi no paaudzes paaudzē, vispirms mutvārdos, pēc tam arī rakstiski. Un tā ir izdzīvojusi līdz mūsdienām. Vai tiešām mēs būsim tā paaudze, kur viss apstāsies, kur beigsies senču mantojums? Es uzskatu, ka mums latviešiem, vajadzētu turpināt mūsu senču iesākto darbu un nekādā gadījumā neatstāt to novārtā.
…
