Folkloras kustība Latvijā

Folkloras kustības aktivitātes ir ļāvušas paglābt no aizmirstības dažādas lietas. Kā ilustratīvs piemērs varētu kalpot suitu koklētājs Jānis Poriķis. Kā atminas Velta Leja, dažādi ar folklorismu saistīti cilvēki zinājuši, ka viņš ir brīnišķīgs pulksteņmeistars un nesuši pie viņa labot pulksteņus, līdz nejauši, vārds pa vārdam, atklājies, ka viņš ir īsts Alsungas suits, kurš pārmantotas tradīcijas ceļā prot spēlēt Kurzemes kokli. Tā “Skandinieki” tika pie fantastiska koklētāja un šī, gandrīz jau zudusī, kokles spēles tradīcija tika saglabāta (Tone, 2015). “19. un 20. gadsimta mijā koklēšanas tradīcijas Latvijā lielākoties bija pārtrūkušas un seno instrumentu varēja dzirdēt vien atsevišķās vietās Kurzemē un Latgalē. Tā atdzimšana saistās ar 1970. - 80. gadu folkloras kustību, kad uzmanības degpunktā nonāca senākie, modernizēšanas neskartie instrumenti, tostarp arī kokles. To zināmais repertuārs, kā arī dzīvās koklēšanas tradīcijas, kuras, piemēram, bija saglabājis suitu koklētājs Jānis Poriķis, deva pamatu tradīcijas atjaunošanai.” (Muktupāvels, 2011)
Kopumā var teikt, ka folkloras kustība ir visai cieši saistīta ar folkloristiku kā zinātni, lai arī šī saikne nav viendabīga un konsekventa. Nereti cilvēki, kas ir aktīvi darbojušies folkloras kustībā, pievēršas arī zinātniskajai folkloristikai – sāk nodarboties ar pētījumiem paši, diemžēl ne vienmēr, tiem ir pietiekoša zinātniskā kvalitāte.
Folkloras kustības dalībnieki ir aktīvi nodarbojušies ar folkloras vākšanu, tas devis gan materiālus Folkloras krātuvei, gan labu teicēju apzināšanu, pie kuriem pēc tam braukuši arī Folkloras krātuves pētnieki.
…