Savā apmēram pusotra gadsimta ilgajā attīstības laikā Latvijā fotogrāfija izmantota visās cilvēces darbības jomās. Tā Latvijā rodas foto māksla, fotožurnālistika, fotogrāfiju izmanto kriminālistikā, tā kļūst par hobiju, pašizpausmes veidu, iemeslu, kas pulcē cilvēku grupas. Fotogrāfiju pavisam noteikti var ierindot pie 19. gadsimta nozīmīgākajiem izgudrojumiem. Galu galā jau tad, kad parādijās pirmās fotogrāfijas 19. gadsimta gleznotājs Pols Delaroče atzinis: “Tagad glezniecība ir mirusi!”.1
Fotogrāfiju var raksturot kā nosacītu sistēmu, kas izsaka telpu perspektīvas likumu, apjomu un krāsu valodā. Fotogrāfija tiek pieņemta par ideāli reālistisku un objektīvu attēlojumu vizuālajai pasaulei, jo no tās pirmsākumiem tā tika lietota par „reāliem” un „objektīviem” pieņemtiem mērķiem.2
Pirmais fotogrāfiska attēla iegūšanas veids ir dagerotipija, to izgudroja francūzis L. Ž. M. Dagērs 19. gadsimta 30 gados. Attēlu ieguva uz apsudrabotas vara plates, kas attiecīgi apstrādāta ar jodu.
Par fotogrāfijas tehnisko pusi runājot tā ir gana sarežģīta – fotogrāfija, fototehnika – metode attēla iegūšanai, izmantojot gaismas iedarbību uz gaismjūtīgiem materiāliem.…