Fotogrāfiju vēsture Latvijā. 20.gadsimta 40. - 60.gadi

1. Fotomākslas, fotoaparatūras un fotogrāfiju vēsture Lai uzzinātu vairāk par fotogrāfijām pirms 50 gadiem un mūsdienās, ir jāzina arī nedaudz par fotogrāfiju izcelšanos vēsturi. Šodienas modernajā laikmetā grūti stādīties priekšā to, ka reiz bija tāds laiks, kad nepazina fotogrāfiju. Ceļš uz vienu no brīnišķīgajiem atklājumiem 19. gadsimtā - fotogrāfiju, ilga vairākus gadsimtus. 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā progresu sekmēja daudzi faktori. Tie bija: rūpniecības attīstības apvērsums Anglijā, franču buržuāziskā revolūcija, kas skāra arī pašas sabiedrības izmaiņu laužot vecās feodālās attiecības. Tas viss kopumā atstāja iespaidu arī uz zinātnes nozarēm, tās straujāku attīstību. Interese un vēlme katram pašam iegūt fotoattēlu bija tik liela, ka veikalos, kuros pārdeva visu nepieciešamo bieži bija jāizsauc pat policiju. Tādēļ fotogrāfija bija zelta vērtē. 1.1 Fotomākslas vēsture 1839. gadā pasaulē parādās tāds termins kā dagerotipija. Uz nopulētas, apsudrabotas vara plāksnes var fiksēt attēlu. Tas bija fotogrāfijas sākums. No mūsdienām to šķir tikai 167 gadu liels attālums. [1; 9] 19. gadsimta vidū Rīgā un Liepājā ir jau vairāki desmiti fotodarbnīcu. Foto meistari vairākumā gadījumu ir vācieši, kas ne pārāk izpauž fotografēšanas noslēpumus. Tomēr fotodarbnīcās tiek pieņemti mācekļi, kas gribot negribot paslepus apgūst šo smalko arodu. 1880 gadā Eķengrāves muižas īpašnieks Aleksandrs Rehenbergs-Lihtens no ārzemēm atved fotoaparātu un piederumus. Kad pašam apnicis ar tiem darboties atdevis to pagasta skolotājiem. Tādā veidā Saukas, Elkšņu un Vārnavas ļaudis piekļuva bildēšanas brīnumam. Ir saglabājies sens nostāsts par Sauciešu lielsaimnieku Orsti, kas mēdzis cilvēkus baidīt ar dažāda veida trakulībām. Viņš esot aizbraucis uz Rīgu, nobildējies un pasūtījis māksliniekam bildi dabīgā lielumā. Un tad savā pagastā izbiedējis gan radus, gan kaimiņus. [1; 56] 1894. gadā pie Eķeņgrāves skolotāja nofotografējās Saukas Juču saimnieka dēls Mārtiņš Buclers. Viņam tolaik bija 28 gadi. Pieļauju, ka tieši tad viņu pārņēma lielā vēlēšanās fotografēt pašam un apgūt šo prasmi. Tad Mārtiņš devās uz Rīgu un iestājās par mācekli pie viena no izcilākajiem foto meistariem – vācieša Borharda, kura darbi jau bija apbalvoti Berlīnes un Parīzes izstādēs. 1897. gadā pēc triju gadu ilgušām mācībām Mārtiņš Buclers atver savu pirmo fotodarbnīcu Siguldā. 1901. gadā sākas aktīva fotografēšana. Viena fotogrāfija maksā pāris rubļus. Jānis Jaunsudrabiņš no ceļojošā fotogrāfa Černova atpērk fotoaparātu un piederumus un sāk fotografēt. Par gleznotu portretu Jānis Jaunsudrabiņš ņem vienu rubli, bet par fotogrāfiju – divus. 1902. gadā Mārtiņš Buclers atver foto veikalu Rīgā. Savas darbnīcas atver arī J. Rieksts, J. Baumanis, J. Balodis, M. Bērziņš. Jānim Riekstam tolaik ir tikai 21 gads, un no naglu fabrikas strādnieka viņš kļūst par izcilu foto meistaru. 1903. gadā Mārtiņš Buclers atver savu ražotni – kādā pagrabā viņš izgatavo fotoplates. Buclers arī apmāca vairākus jaunekļus savam arodam. 1904. gadā par draugu saziedoto naudu tiek izdota Buclera sastādīta grāmata „Fotogrāfija” (šī ir pirmā šāda veida grāmata latviešu valodā). Šajā gadā fotografēšanai pievēršas Vilis Rīdzenieks, viņam ir tikai divdesmit gadu un viņš ir tikko nolicis pasta ierēdņa eksāmenu. Vēlāk šis cilvēks izveidosies par spīdošu Latvijas vēstures dokumentētāju. 1906. gadā Mārtiņš Buclers izdod un rediģē žurnālu „Stari”. Tiek publicēti raksti par fotografēšanu, kā arī literatūras un mākslas tēmām veltīti raksti. Jānis Jaunsudrabiņš sāk savu publicitāti tieši šai žurnālā. Šajā gada arī tiek nodibināta latviešu fotogrāfu biedrība un Mārtiņš Buclers ir tās priekšnieks. Vasarā tiek sarīkota pirmā latviešu fotogrāfu izstāde, tiek sarīkots izbraukums uz Siguldu, lai fotografētu ainavas. Tiek sākta veidot bibliotēka, vācot grāmatas vācu un krievu valodā par amata tēmu. Par grāmatvedi un veikala vadītāju pie Mārtiņa Buclera strādā Arnolds Cālītis (viņam tai laikā ir 23 gadi). Divu gadu darbības laikā Latvijas fotogrāfu biedrības biedri vairākkārt brauc fotografēt dabā. Sarīko otro izstādi, piedalās arī starptautiskās izstādēs. Tiek izgatavots albums ar latviešu rakstnieku portretiem, kuram vāku noformē Jānis Jaunsudrabiņš, un šis albums tiek uzdāvināts Ļevam Tolstojam. Vēlāk šis žurnāls „Stari” pārtrauc savu darbību cenzūras dēļ. 1909. gadā arī Liepājā nodibina fotogrāfu biedrību. Mārtiņš Buclers pirmo reizi uzrīko četru mēnešu kursus, kuros lekcijas lasa un praktiskās nodarbības vada Latvijas pieredzējušākie fotogrāfi. 1910. gadā latviešu fotogrāfi piedalās starptautiskajās izstādēs Rīgā un Budapeštā. 1911. gadā iznāk M. Buclera grāmata „Fotogrāfiskā ābece”, kas ir visai bagātīgi ilustrēta. 1912. gadā Latviešu fotogrāfu biedrība svin piecu gadu darbības jubileju. Mārtiņa Buclera bibliotēkā ir jau 268 sējumi speciālās literatūras. Tiek atjaunots žurnāls „Stari”, to bez maksas izsūta lauku pagastu biedrības biedriem. Šo žurnālu pasūta pat no Krievijas un Amerikas. 1913. gadā Mārtiņš Buclers paplašina fotogrāfisko piederumu fabriku, pārveidojot to par tirdzniecības un rūpniecības sabiedrību. Fotogrāfi izplata pastkartes ar latviešu rakstnieku portretiem un mākslas tēmām. Jānis Jaunsudrabiņš zīmē biedrības diplomus, biedru kartes, medaļu maketus. Jānis Jaunsudrabiņš kļūst par biedrības mūža Goda biedru. 1914. gadā Mārtiņa Buclera vadītā fabrikas laboratorija izgatavo fotopapīra recepti un uzsāk fotopapīra ražošanu. Latviešu fotogrāfi iegūst vairākas medaļas izstādēs Tambovā un Tulā. Tiek rīkoti vasaras izbraukumi. Rīgā ap šo laiku ir jau ap 60 fotodarbnīcu. Tad nāca pirmais pasaules karš. Bēgļu gaitās fotogrāfus un viņu ģimenes izmētā pa visu Krieviju. Pēc pirmā pasaules kara daudzi vairs nepārnāca. Tie kas atguvās atjaunoja foto biedrības Rīgā, Liepājā, Jelgavā un Daugavpilī. Rīkoja jaunas izstādes, organizēja kursus. Fotodarbnīcas jau darbojās turpat vai visos ciemos un pagastos. Mārtiņš Buclers atjaunoja savu ražotni, daudz mazākos apmēros, bet tomēr. Viņš lasīja lekcijas, rakstīja grāmatas, publikācijas par šo nozari, kurai bija veltījis savas dzīves labākos gadus. Savukārt Arnolds Cālītis izdeva „Fotogrāfu mēnešrakstu”, rūpējās par kongresu sasaukšanu, rīkoja biedrības sanāksmes. A. Cālītis finansēja daudzus pasākumus, jo foto piederumu ražotne un veikals deva labu peļņu. [2; 169] Fotogrāfu rosību diezgan pamatīgi apturēja otrais pasaules karš. Daudzi tika aizmirsti (Rieksts, Rīdzinieks). Citi devās bēgļu gaitās (R. Johansons, M. Buclera dēls Fridrihs Buclers). Smags liktenis piemeklēja Arnoldu Cālīti, viņu kopā ar ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Dzīves biedre un dēls mira, pats meistars kopā ar meitu tikai 73 gadu vecumā atgriezās dzimtajā zemē. Fotomāksla ir jauna māksla, bet tomēr jaunajiem mūsdienu fotogrāfiem vajadzētu paturēt prātā un cieņā senos fotogrāfus un sākotnējo fotomākslu. Fotogrāfijas vēsture ir vienlaikus interesanta, dramatiska un ļoti pamācoša. Pēc savas svarīguma pakāpes foto atklāšana līdzinās grāmatu iespiešanai. Tā kā lielāko daļu informācijas cilvēks uztver tieši ar redzes palīdzību, dažādu tehnisko palīgierīču izgudrošana (kas palīdzētu ātri un precīzi atainot kādu notikumu) krietni bagātināja šīs iespējas. Kā fotogrāfijas sākuma atskaites punktu pieņemts uzskatīt 1839. gada 7. janvāri. Šajā dienā Parīzes zinātņu akadēmijas sēdes laikā sekretārs Dominiks Fransuā Arago uzstājās ar paziņojumu par Luisa Žaka Mande Dāgera izgudrojumu. Kā tas bieži pasaulē notiek L. Dāgeram tika visi fotogrāfijas izgudrotāja lauri: slava, nauda, vārds. Un tik tiešām L. Dāgers bija izcils cilvēks un brīnišķīgs izgudrotājs, bet tomēr attēla atainošana uz papīra ar negleznošanas paņēmienu aizsākās jau ilgi pirms Dāgera.