Šajā darbā es aprakstu Francijas kultūru, jo tas ir pavisam sarežģīta un ļoti interesanta kultūra. Mūsu mērķis ir iepazināt cilvēkus ar Francijas kultūru, ar viņas reliģiju un demogrāfiju, ar viņas sasveicināšanu un iepazīšanu, ar viņas komunikācijas veidiem, ar ēdieniem un apģērbiem.
Francija ir lielākā valsts Rietumeiropā, un tas izskaidro dažas franču izturēšanās īpatnības. Vispirms - tā atrodas gan Eiropas ziemeļu, gan dienvidu apgabalos; tas nozīmē, [1., 58.] ka franču kultūra veidojusies, saplūstot latīņu un Ziemeļeiropas tautu kultūrām. Tāpēc franču izturēšanās veidam raksturīgas jau vēsturiski izveidojušās pretrunas, un, ja mēģināsiet franču raksturā atrast konsekvenci, jūs būsiet vīlušies. Piemēram, ja gribēsiet izcelt racionālas domas lomu, izrādīsies, ka franči var būt arī neparasti emocionāli; turpretī, ja uzsvērsiet franču augsto labklājības līmeni, jūs var ārkārtīgi pārsteigt viņu sadzīves apstākļi (piemēram, vidējais parīzieša dzīvokļa lielums); viņi ir individuālisma atbalstītāji, bet atkarīgi no citu (parasti - vecāku cilvēku) atzinīga vērtējuma; būdami spējīgi ātri pieņemt lēmumus, viņi tomēr atrodas struktūras un hierarhijas jūgā.
Sākotnēji Francijas teritorijā dzīvoja ķelti (ķeltu un gailu kultūras paliekas ir saglabājušās Bretaņā Francijas ziemeļos un citur), kurus pakļāva romieši. Pēc Romas krišanas Hlodvigs un Kārlis Lielais izveidoja Franku impēriju. Piecpadsmitajā gadsimtā, novājinoties Svētās Romas impērijai, feodālā Francija sasniedza savas attīstības virsotni un kļuva par vienu no pasaules varenākajām monarhijām, kas tika gāzta 1789. gada Lielās franču revolūcijas laikā. Kopš tā laika Francija (un daudzējādā ziņā arī visa pārējā pasaule) pūlas pārvarēt šī notikuma izraisītā šoka sekas. Revolūcija likvidēja tūkstoš gadu ilgušo režīmu, tā atskanēja kā kapa zvans monarhijām visā Eiropā un lika pamatu konstitucionālām un tautas pārstāvniecības valdībām daudzās pasaules valstīs. Francijā šis notikums ievadīja procesu, kura rezultātā izveidojās Napoleona impērija, izraisījās vairākas mazāka mēroga revolūcijas, cīņa par demokrātiju caurstrāvoja vairākas konstitūcijas (republiques - Francijā), divus pasaules karus un pašreizējo Piekto republiku (pirmā nodibinājās pēc Lielās franču revolūcijas), kas vēl mūsdienās pūlas atrisināt fundamentālo franču jautājumu, kurš pirmoreiz izskanēja 1789. gada lielajā kataklizmā: cik lielā mērā valdībai jāgādā par savu tautu? [1., 59.]…
